|
Aug. 22nd, 2013|09:55 pm |
Viens no retajiem vakariem, kad dzīve šķiet pilnasinīga un pat laimīga.
Kad saprotot, ka nav vērts paļauties uz nejaušībām, esmu izvēlējusies pavisam pareizos cilvēkus savā tuvumā, lai būtu interesanti, aizraujoši un baudāmi. Apzinātās devās ilgāku laiku. Kā antibiotiku kursu - nepārdozējot un neizvairoties.
Tad pazūd sāpīgā pieskārienu sajūta, pasaule kļūst pavisam droša, skaidra un aptverama.
Tad šķiet, ka viss izdosies, pietiks spēka, smadzeņu un citu resursu ceļam tālāk.
Un uz mirkli ir aizvērtas visas durvis, skeleti un seklums nebirst no skapjiem.
Nekur nav būts par daudz, par ilgu. Ir dots un ir gūts.
Un iestājas mirklis, kur no manis neko nepieprasa un neko negaidu arī es.
Mirkļa ilūzija, kurā padzerties kā vēsa ūdens malku, ieelpot to.
Un pierakstīt, lai atcerētos, ka ir šādas dienas. |
|