|
Aug. 25th, 2013|06:52 pm |
Šīs garās, saulainās, jau mazliet vēsās pēcpusdienas sviež atpakaļ mani uz bērnības zemi.
Atgriezos tur, laužoties cauri knapi nojaušamiem meža ceļiem, kurus ar lielu kaifu izmanto bezceļa rallijos, gar laukiem, kas lika brīnīties, cik ātri mežs atgūst savu teritoriju, ja tam nepieskaras cilvēka roka.
Gāju ilgi, un lūdzos sevī, lai šis ceļš nebeidzas.
Un bieži šovasar esmu lūgusies. Par maz man ir meža taku uz nekurieni, skaudri par maz.
Iegāju pagalmā. Lielā, lielā bērnības pasaule šķita kā maza kabatiņa. skursteņi līda cauri krūmiem un izskatījās smieklīgi trausli. Kā aizstāvoties ar zīmuli pret asu zobenu. Uguns bija savu padarījusi, pārējo paveiks laiks.
Mājas vietā bija tikai akmeņi. Un maizes krāsns mute, kā līdz pleciem ierakts milzis, kurš prasa dzert
Pārdesmit soļi vienā virzienā, pārdesmit otrā. Kā tas ir iespējams? Šī taču bija liela ēka ar četrām istabām! Kā te varēja desmitiem cilvēku dzīrēs satilpināt ap apaļu galdu?
Tik maza no ārpuses, tik liela no iekšpuses. Pilna ar manām atmiņā par tveicīgiem vasaras vakariem, lietu, siseņiem, cikādēm, griezēm. Spokiem un noslēpumiem bēniņu stāvā. Vecām grāmatām, avīzēm - vienīgajiem laika ritējuma lieciniekiem.
Viss tagat satilpis mazā, gliemežvākiem aplipinātā kastītē.
Un cik dīvaini - vairāk man arī nevajag.
ne vecos dīvānus, pulksteņus, skapjus, ne grāmatas. Pat ne zemi un mājas.
Kur es visu to tagad liktu?
Bet tā gribās kādu vietu, kur mani bērni veidotu savu mītisko pasauli.
Vietu, uz kuru ilgi, ilgi iet, lai sakārtotu domas.
Un attiecības. Ar to pašu laiku... |
|