nu jau neaktuāla tēma (cik Apinis vispār var būt neaktuāls), bet man jautri bija tāpat

divi dialogi:
Par to, kā radās konkrētā Dziesmu svētku Līgo programma, klīst vairākas leģendas. Ticamākā, šķiet, tā, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš (turpmāk tekstā A.B.) pasaucis kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi (turpmāk tekstā Ž.J.G.) pie sevis. Saruna, kurā piedalījies arī Andra Bērziņa palīgs (turpmāk tekstā P.P.) , iespējams, varētu būt bijusi šāda (ņemot vērā, ka Valsts prezidents ir ar elektroinženiera, bet kultūras ministre – ar sporta treneres diplomu):

 A.B.: Kā jums tur veicas ar Dziesmu svētku repertuāru? Pie mums uz Dziesmu svētkiem ieradīsies Vācijas federālais prezidents Joahims Gauks.

Ž.J.G.: Mēs esam sagatavojuši Dziesmu svētku programmu, Prezidenta kungs. Lūdzu!

 A.B.: Vai šī programma būs pietiekami grandioza? Mums Vācija ir ļoti nozīmīgs partneris. Mums jāparāda viņam ir kaut kas patiesi liels.

 P.P.: Vai mēs nevaram Dziesmu svētku estrādi uztaisīt divas reizes lielāku, lai tā būtu lielākā Dziesmu svētku estrāde pasaulē?

Ž.J.G.: Nē, kaut arī es Ķīnā apskatīju stadionu – tieši tāda estrāde mums būtu vajadzīga, bet premjers nedod naudu.

 A.B.: Bet ko tad mēs varam darīt, lai Vācijas federālais prezidents būtu izbrīnīts?

Ž.J.G.: Mēs varam pagarināt koncertu, tad tas būs garākais kormūzikas koncerts pasaules vēsturē. Un liksim vairāk numuru pūtējiem – vāciešiem ļoti patīk ragu mūzika.

 P.P.: Un vēl mainieties uz skatuves labi bieži – ņemiet vienu kori nost, lieciet otru virsū. Tad Vācijas federālajam prezidentam būs skaidri redzams, ka mūsu ir ļoti daudz un mēs varam būt labi partneri. Un vēl – alu ļaujiet tirgot arī par eiro.

Ž.J.G.: Klausos, Prezidenta kungs! Par alu parūpēsies Rīgas dome, bet mēs par to, lai dziedātāji mainās iespējami lēni un vismaz trīs reizes.

 Un tā Vācijas federālais prezidents klausījās koncertu no 19.00 vakarā līdz 2.00 naktī. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess nepiedalījās latviešu Dziesmu svētkos tikai skaudības dēļ.

Par to kā tapa koncertprogrammas režija, klīst cita leģenda. Reiz Žanetes Jaunzemes-Grendes kabinetā tika atsaukti Dziesmu svētku noslēguma koncerta „Līgo” mākslinieciskie vadītāji (turpmāk tekstā M.V.) un Dziesmu svētku režisors (S.R.). Sarunā piedalījusies kāda Žanetes Jaunzemes-Grendes uzticamības persona, turpmāk tekstā U.P. Saruna, iespējams, varētu būt bijusi šāda:

Ž.J.G.: Valsts prezidents vēlas, lai Vācijas federālais prezidents varētu daudz un ilgi klausīties Dziesmu svētku noslēguma koncertu „Līgo”.

S.R.: Mēs varētu viņu uzlūgt ne tikai uz noslēguma koncertu, bet arī noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu.

 M.V.: Mēs varētu viņu uzlūgt arī uz noslēguma koncerta ģenerālmēģinājuma ģenerālmēģinājumu.

Ž.J.G.: Mums koncertam „Līgo” jānotiek līdz plkst. 2.00

 A.B. vai I.C.: Mēs jau esam izsludinājuši, ka 23.00 koncerts beigsies un uz to varēs ierasties visi dziedošie latvieši uz sadziedāšanos.

 U.P.: Tādā gadījumā izkasiet no programmām skaitli 3 laukā.

Ž.J.G.: Mums noteikti jāparāda Vācijas prezidentam mūsu Līgo kultūra. Vai mums pietiks līgodziesmu?

 M.V.: Katrs latviešu komponists var apdarināt kādu līgodziesmu. Turklāt mēs varam Uģim Prauliņam par 1000 latiem pasūtināt tādu līgodziesmu, kuru varēs dziedāt kopkoris, taurēt pūtēji un dejot dejotāji. Tas nebūs pārāk dārgi, jo nodokļus mēs pēc tam atvilksim.

Ž.J.G.: Vai Jūs varat šo Prauliņa daiļdarbu ielikt ap diviem naktī, lai Vācijas prezidents gūst īpaši lielu baudu?

 S.R.: Tas tiks izdarīts.

Ž.J.G.: Un galvenais– dziedātājiem ir jāsmaida.
 S.R.: Sapratu ministres kundze– mēs bijām domājuši, ka mums viņiem jāmāca ātri nomainīties uz skatuves, bet tagad mēs galveno uzmanību pievērsīsim smaidam.