Ir cilvēki, kuri spēj ar savu uzvedību novest otru līdz katarsei. Tādu nav daudz, bet ir. Un man ir dzīvē krustojušies ceļi ar pāris tādiem demagogiem, kuriem esmu atļāvusies aizejot pateikt "Ej dirst". Jā, smalkas dāmas tā nedara. Tas galīgi nav diplomātiski un pat, ja vēlāk esmu nožēlojusi, ka esmu tajā brīdī bijusi novesta līdz tādam punktam, vismaz tajā mirklī, pasakot tos divus vārdus, esmu spriedzi sevī samazinājusi. Vēlāk analizējot, sevi mierināju, ka faktiski jau cūka nav tas, kurš neiztur, cūka ir tas, kurš otru noved līdz tam, ka otrs beigās neiztur. Nervu sistēma katram ir tāda kāda nu tā ir. Slikti ir, ka kāds sāk spekulēt/manipulēt ar otra nervu sistēmu it sevišķi, ja pozīcijas nav vienādas. Ceru, ka Tavs stāsts ir mazliet savādāks, jo katra konkrētā situācija ir atšķirīga, bet kopumā man patīk dzīvi cilvēki ne roboti - kuri smejās, raud, dusmojās, runā, kļūdās, analazē sevi, nebaidoties atzīt savas kļūdas un spēj/var pat atvainoties. Tas ir daudz foršāk un cilvēcīgāk nekā klusiņām negaidīti saņemt dunci mugurā no aukstasinīgi savaldīgas personas, kura nekad neko lieku nesarunā. ;)) Un jā ir teiciens - tie, kuri skaļi rej, nekad nekož. Mana pieredze šo apstiprina.