Ir stāsts par meiteni, kas peldējās kādā dīķītī un apstājās uz brīdi atpūsties. Pēdas konstatēja neparastu tekstūru glutnei. Domājamā gultne izrādījās govs līķis.

Lai gan mana atminā vairs nespēj izšķirt vai tas ir pilsētas mīts vai patiess pastāsts, tas man ir radījis vieglu fobiju peldēties ūdenstilpēs ar necaurredzamu ūdeni.

(Reply to this) (Thread)

aaaaa, burvīgs stāsts :)

(Reply to this) (Parent)

auč. labi, ka ne cilvēka.

(Reply to this) (Parent)

tāpēc es nekad, nekad nelaižu kājas uz zemes pusi nekur un necik.

bet par veļasmašīnām runājot, man intenso fleška pēc mazgāšanās pusgadu žuva uz stāvlampas malas (nu,jo es par to aizmirsu,atradu slaukot putekļus(jā,es tik reti slauku putekļus)) un - strādā kā jauna ! gan drošpalieknedrošs pārkopēju datus lāčā, jo izskatās tāda viegli... aprūsējusi.

(Reply to this) (Parent)