|
[Apr. 16th, 2012|11:34 pm] |
esmu atpakaļ savā tradicionālajā ritmā - 9:18 darbā, rīts sākas ar siltām kanēļmaizēm un svaigi spiestu ananāsu sulu, telefonu zvani pa 50 dienā, maili +/- tikpat. Tad nesteidzīgas biznesa vakariņas, tad mājas, kur mans pienākums ir nodrošināt, lai 22 visi ir gultās. Tam seko tēja un kaut kādu sīkumu lasīšana, jeb prokrastinācija, tad pusnaktī sākas svētīgākais darbs līdz 2 naktī. Jūtu, kā pamazām mana enerģētika aizplūst pa visiem kanāliem atpakaļ uz laukiem, kuri sen nebija laistīti. Šis tas ir nokaltis, šis tas nosalis utt. Kaut kādā ziņā ledus sāk kust, strauti pārvērsties par straujām upēm, bet manī pamazām iestājas miers. |
|
|
Comments: |
From: | unpy |
Date: | April 17th, 2012 - 12:48 am |
---|
| | | (Link) |
|
50 zvani dienā + 50 e-pasti nebeidz šausmināt, kaut vienu dienu man būtu tāds kvantums, izmestu telefonus un citas ierīces, ieskrietu mežā, sadedzinātu pasi un izliktos par mēmu talibu, ja mani kāds atrastu.
Man šķiet, sievietes jau piedzimst ar telefona klausuli pie auss un (kā minimums) LMT pieslēgumu
Dēvēsim to vienkāršāk - ar vēlmi ciest. :))
Nuuu, Tu esi lasījis, ka es žēlojos vai ciešu? Es baudu :).
Tas jau bikšaiņus dzen stuporā - sieviešu spēja ciest un gūt baudu no šī procesa tik tālu, ka bez ciešanas ne soli. :)))
A kur tieši stupors veidojas? - sievietes bauda ciešanas, bikšaiņi bauda sievietes | |