Platona un Aristoteļa kardinālo tikumu koncepcija ir novecojusi. Mūsdienu teļkopju tikumi ir šādi:

1) dusmas (sengrieķu Ὀργή, latīņu ira), t. i., spēja izvēlēties negatīvi emocionālāko un iracionālāko rīcības ceļu katrā noteiktā situācijā ar tās īpatnējiem apstākļiem. Dusmas tīrākā forma izpaužas vardarbībā un naidā pret liberastiem. Īsti teļkopji sauc to par “auriga virtutum” (“tikumu stūrmani”);
2) lepnība (sengrieķu ὕβρις, latīņu superbia), t. i., spēja būt stipriem savā garā un skatīties uz visiem no augšas, aizbildnieciski vai nicinoši;
3) skaudība (sengrieķu φθόνος; latīņu invidia), t. i., spēja patiesi pārdzīvot jebkādus liberastu panākumus, radot sevī spēkus, stiprinot sevi garā cīņai pret tiem;
4) mantkārība (sengrieķu πλεονεξία; latīņu avarice), t. i., spēja nodrošināt sev šīs pasaules labumus un iekārot citu pasaules labumus, lai nodrošinātu savu materiālo esamību un gūtu pārākumu sajūtu pār citiem.