Vakar vakarā (pareizāk sakot - šorīt no rīta), braucot cauri naksnīgajai Rīgai, es sāku domāt par to, cik laimīga jūtos. Mēs mašīnā bijām četratā, divi blondi, divi tumšmataini, divi tikko iemīlējušies, divi vēl joprojām (par spīti laikam & piedzīvotajam) iemīlējušies... Jā, vakar man tika atstāstīts, ka cilvēks, kurš mūs tajā tusiņā redzēja pirmo reizi, esot teicis, ka droši vien draudzējamies, ilgākais, mēnesi, jo tā viens uz otru skatīties & viens pret otru izturēties varot tikai divi, kuri ir kopā patiešām nesen.
Mēs esam jauni, skaisti, laimīgi, veseli, visa dzīve vēl priekšā. Mums ir abas kājas, rokas, galvas, prāti un sirdis. Un manu sirdi sildīja laimes sajūta. Gan par sevi, gan viņu, gan tiem citiem.
Nezinu, kāds sakars rodams starp rindkopām šajā poustā. Tas vnk tā - mēģinājums uzrakstīt neaprakstāmas sajūtas.