Nolāpīts.
Staigāt pa veikaliem tiešām ir darbs. Grūts darbs. Un vēl grūtāk (dienas beigās) kļūst ap sirdi, kad nākas aptvert, ka tur nekā nav. Nu, goda vārds. Es nesaprotu, ko tie mūsu sortimenta piegādātāji, (kaut viņus... parautu!) domā. Kas latviešiem būtu jāvelk mugurā/kajās?! Jutos kā padomju laikos, kad, kā senči stāstīja - bija nauda, bet nebija, ko pirkt.

Laikam šopavasar nāksies atteikties no izsapņotajiem baltajiem bokserzābaciņiem. Šorīt, izejot no mājas, viss bija skaidrs - tādi plāni, mīksti, ērti, balti, maigas ādas (ar tādu arī oderēti), bik' līdzīgi kā mēdz būt motobraucējiem... Varbūt mazas rozā strīpiņas vai ķeburiņi kaut kur augšpusē. Ar baltām šņorītēm līdz par puslieliem... Pie rozā biksēm vai balinātiem džinsa svērciņiem... Sāk trūkt vārdu.

Vai man vienīgajai piemīt paradums vispirms izdomāt, ko man vajadzētu/kārotos, un tad triept uz bodi? Nevar taču iet, pirkt un beigu beigās valkāt to, ko tur dod.
Mīļā Eiropas Savienība, bliez tik' ātrāk šurp. Un paķer kādu Vācijas vai Itālijas veikalu tīklu līdzi. Vislabāk - vairākus! Pretējā gadījumā man šopavasar nāksies auties kaut kādos laka spicpapēžniekos, kas ir vienīgais Rīgas veikalos nopērkamais baltu pavasara zābaku variants. Tā arī darīšu - iecirtīšu pārīti, noraušu nafig skaisots briljantus un šaušu ielās.

Vēmiens nāk.


P.S. Arī vienīgās normālās bikses, kuras ar pūlēm piemeklēju, diemžēl bija ar k.kādiem sūda dekoriem nokrautas. Ehhh...