Mērfijs
Tā nesauc manu lauku suni, tā es gribēju viņu pārkristīt pēc pēdējās tikšanās šajā nedēļas nogalē, kurai var piedēvēt arī humora noti.

Sestdienas rīts... Agri pamostos, paņemu līdzi suņuku (kurš mani sen neredzējis, gatavs doties līdz kaut uz pasaules malu) un ejam. Ejam un ejam, saulīte spīd, mums priekšā apvārsnis šķiet bezgalīgs. Lauki un pļavas... Draiskojamies un jautrojamies, es uzēdu sniegu (kā vecajos_labajos laikos), viņš ķer manas mestās pikas un meklē tās kupenās. Sāk jau palikt karsti un no ciemata arī labi tālu jau esam tikuši, kad zvana Dārgais, sakās esam pamodies un piedāvājas atbraukt uz to nekurieni - mūs savākt.
Šis ir klāt, kad attopos - ko ar suni? Suns tak' baidās braukt mašīnā!
Mudinam&lūdzamies, stumjam&stīvējam, ceļam&veļam, līdz kamēr to lopiņu ieceļam salonā. Vīrietis gan pirms tam uzstājīgi cenšas iegalvot, ka suns pats pratīšot ceļu mājup rast, bet es nebiju ar mieru riskēt.
Visi 3 braucam, braucam, krancis nereāli trako pa salonu (viņš man tāds īpatnējs, baidās no mašīnām kopš tās reizes, kad es viņu vedu uz ezeru mazgāt ar šampūnu un ziepēm). Tad es izdomāju, ka jāapstājas un jāpaietas biku mežā - tur tā smuki... Izšmaucu no mašīnas, fiksi aiztaisu durvis un saku, ka 2reiz mēs to lopu tur vairs iekšā nedabūsim - vajag viņu tur uz to mirklīti atstāt. Dārgais pamet skatu uz sava auto salonu, kurā suns nervozi un žigli pārvietojas... Ok, viņš piekrīt. Pagriežam muguras mašīnai, pasperam soli un...

Dzirdam, kā nodūc centrālā atslēga, durvīm no iekšpuses aizslēdzoties.
Suns sēž šofera vietā, ķepa uz pogas.
Atslēgas ir aizdedzē.
Viņš mierīgi apguļas zem stūres un uz mums vairs žēli neskatās - vismaz tas.