labi, es neteikšu, ka pavasaris klāt
Daudz ko es jums slinkuma pēc esmu noklusējusi.
Galvenais jau to, ka kopš 10.marta (ļoti laikus, vai ne?) ES SLĒPJOU. Īpaši ņirgāties drīkst tie, kuriem pēdējo 5 gadu laikā biju paspējusi tēlaini izskaidrot savu attieksmi pret ziemas sporta veidiem, kas saistīti ar brāšanos lejup no kalna. Ok, bet tas jau šajā kontekstā nebūtu svarīgākais. Points tāds - slēpojām Riekstukalnā vēl aizvakar (stundu pēc tam sākās tas "nelielais" lietus), trase bija laba, viss čiki. A šodien, a šodien... Jeij bogu, pati nespēju noticēt, bet tikko aiz loga tiešām noplivinājās garām īsts taurenis. Savu mūžu neesmu pirmo pavasara taureni Rīgā redzējusi, kur nu vēl uzreiz nākamajā dienā pēc tam, kad sācis kust sniegs. Un - kas svarīgi - raibs bija. Tādad vasara būs raiba.
Tāds, vot, man notikums.