Konkrētais gadījums:
mani vecāki sāka šķiršanos, kad man bija 6 (izsķīrās, kad bija 8). Līdz šim visu mūžu, lasot sieviešu žurnālos "gudros" rakstus par to, kā šādas situācijas ietekmē sievietes attiecības ar vīriešiem, vnk ņirgājos par to... Uztvēru to kā kārtējo mēģinājumu taisīt problēmas tur, kur to nav, jo nekad neesmu jutusies tā, ka, dzīvojot ar māti, man kaut kā būtu trūcis, pilnīgi un galīgi, nevienā ziņa un jomā. *
Tagad saprotu, ka sava fiška tam visam tomēr laikam ir. Tām alkām pēc tēvišķības.
Saprotiet?

*ok, nu miljonu jau gribētos katram, vai ne :)