Nu jau "iet ciet"...
Sajūta kā fantastikas filmās.
Šovakar atkal nācu uz darbu laikā, kad Vecrīga bija jau pavisam tukša, tikai lietus, es un mana ēna. Un bailes un atskatīšanās pār plecu.
Bailes no tumsas un tās sajūtas, kādu rada tie pretīgie teksti no sērijas "2576.gads - izdzīvojusi tikai saujiņa cilvēku, pār planētu valda roboti'"... Par to es domāju pirms brīža, baidoties un tipinot cauri izmirušajai, lietainajai Vecrīgai.
Nācu un domāju par cilvēkiem, kuri ieritinājušies viens otram blakus savās siltajās gultās. Normālas fantāzijas :D Es ar' gribētu čučēt un rīt piecelties laikā, kad normālam cilvēkam jāceļas, nevis iet gulēt, kad visi dodas uz darbu un pēc tam mosties vēla pēcpusdienā ar galvas sāpēm un pussabrukušu nervu sistēmu.
Jaukas prespektīvas, vai ne?