Āāā, aizmirsu piebilst - naktī bija smieklīgi: nevarēju īsti aizmigt (kā bērns pirms Ziemassvētkiem), vēlreiz & vēlreiz pārdomāju viu, kas un kā šodien jādara, līdz beidzot, laižoties miegā, nolēmu pagriezties uz otriem sāniem. Gandrīz zaudēju samaņu no pārbīļa, kad man uz brīdi izlikās, ka istabā pie loga kāds stāv... Pēc sekundes desmitdaļas, protams, prāts apskaidrojās - tā ir tikai datora krēsla dikteni augstā atzveltne, bet sirdsklauves bija klāt, no miega ne miņas. Šitā pārbīties no vienkārša krēsla, ibio.
Bet pozitīvais faktors bija tāds, ka es tūdaļ arī piebikstīju blakus guļošajam, paīdēju un tiku iekļauta zem pasaulē lielāko, drošāko & stiprāko roku muskuļu neticami maigā tvēriena.
Snieg patiešām skaisti. Puteņo.