kūciņas prototips

"Today a young man on acid realized that all matter is merely energy condensed to a slow vibration. That we are all one consciousness experiencing itself subjectively. There is no such thing as death, life is only a dream, and we are the imagination of ourselves. Here's Tom with the weather."

Man sāk pietrūkt Rīgas.

diez ir Latvijā tāds šūšanas pakalpojums, kad aizsūta savu veco kleitu un audumu un tev atpakaļ atsūta divas vienādas?

Viņa man liek justies kā vidusskolā, kad man bija draugs, ar ko tusēties.
Mēs gājām uz parkiem, lēcām pa maliņām. Runājām par nindzjām un to, ko darīsim, kad izaugsim. Viņam bija jau savs dzīvoklis, un man tas šķita ļoti forši.

Kaut kas, ko varētu nosaukt par tusēšanos un laba laika pavadīšanu. Klausījāmies mūziku, viņš stāstīja par spēlēm, ko spēlē, un saviem draugiem.

Man tādi draugi, kas dzīvo tuvu, tuvu ir bijuši laikam divas reizes. 1. - 6. klasē un tad 11.klasē.

Tik daudz kontaktu bijuši internetā. Cilvēki braukuši pie manis ciemos no dažādām Latvijas vietām, es braucu ciemos, taču tāda normāla draudzēšanās ar cieņu, abpusēju izpratni, man bijusi tikai divas reizes ar tiem, kas tepat.

Kad ir tik interesanti, ka ar otru cilvēku vari darīt teju jebko. Spēlēt cūkas uz kārtīm, volejbolu, klausīties mūziku, visikdienišķākās lietas, un visu laiku atrodas par ko runāt.

Vai ir tik daudz prasīts, lai draugiem būtu darbs, attiecības, ģimene un sakarīga atpūta?

Lai satikšanās būtu par to, kas dzīvē sagādā prieku?

Tie draugi, kas darbojas kā katalizatori. Kuri nevis mani iepriecina, bet ar ko mijiedarbojoties vienmēr Abiem paliek jautri un droši, un silti.

Tik daudz cilvēku, kas centušies būt par maniem draugiem, man stāstījuši par kaut kādu straglu – vai nu glābt pasauli no homofobiem, vai glābt Zemi no plastmasas, vai glābt no varmācīgiem vīriešiem, vai nu tikt galā
ar despotiskiem priekšniekiem, vai vispār atrast darbu, kur izmantojama gan sirds, gan intuīcija.



**

Ir cilvēki, kuri ir atraduši savu jēgu dzīvei. Un ir gatavi parādīt, kas viņuprāt pasaulē ir skaists. Jā, vienmēr daudz kas varētu būt labāk, taču daudz kas jau ir ļoti, ļoti skaists, jāprot tikai ieraudzīt un novērtēt.

Cilvēki, kas ir pateicīgi par visu, ko viņiem sabiedrība devusi. Par to, ka viņi piedzimuši Latvijā. Ka viņiem ir abas rokas un kājas, un galva strādā.

**

Vai tiešām dzīvē vissvarīgākais ir tas, ko kāds par Tevi ir padomājis un vēl Tevi aizvainojis ar to, ka nenovērtē Tavu unikalitāti?

Vai tiešām Tavas mietpilsoniskās problēmas ir tā vērtas, lai par tām stāstītu, tā vietā, lai atklātu savus sapņus un to, ko jau dari, lai tos realizētu?

Ja Tev būtu piecpadsmit teikumi dienā, kā Tu tos iztērētu? Vai priekš tam, lai tad, kad no rokām izkrīt maize, nolamātos? Vai, lai pateiktu tuvākajam, ka mīli viņu? Pateiktu komplimentu?

**

Man tieši tāpēc Viņa patīk, ka vismaz cenšas. Stāvēt pāri savam maziskumam. Ir normāli gribēt nejusties vientuļi. Ir normāli dot, jo dodot gūtais neatņemams.

Mēs esam cilvēciski, kad esam ievainojami. Mēs esam laimīgi, kad raudam prieka asaras. Mēs esam ģimenē, kad Tev saka “Tu esi īsts draugs”.

Pēc manas informācijas "Spēlmaņu nakts" žūrija šogad izvēlējās nominācijas, LTDS telpās izsaucot Smiļģa garu. Smiļģis JRT neiedeva nevienu nomināciju, jo viņi novāca no ēkas viņa seju. Rubenis nobijies, jo neatbalsta okultismu un licis veikt labojumus nominantu sarakstā.

izrādās valsts apmaksā zobu silantus bērniem - kas ir forši! nav forši tas, ka no diviem sadarbojās viens, nr.3 knapi zobus apskatīja, šo to notīrīja, kādi tur silanti, ja žokli vaļā netaisīja un vispār uzvedās briesmīgi, cik vien briesmīgi var uzvesties klusi pasīvi agresīvi. salūzu, apsolīju pēcpusdienā pēc fizioterapijas saldējumu, ja sadarbosies. sadarbojās pa pusei, bet nu zobus notīrīja, zīmi skolai iedeva. tagad jācer, ka rudenī varēs tos silantus lai tad visiem ir izdarīts nevis divām trešdaļām
salūzu, aizgāju uz kiosku un par pēdējo skaidruci nopirku sev čipsus un roltonu, tas bija tas, ko vispār no visa brīnišķīgā mazā kioska našķiem biju ar mieru ēst. šis man atgādina kādēļ visādas šādas lietas daru vienu lietu dienā un kādēļ pa vidu bd netaisot brīvdienu
aaaaaaa

diezgan intensīvas dienas. pagājušajā nedēļā laikam katru dienu izņemot vienu gulēju diendusiņas. tāda sajūta, ka brīvdienas pēc sesijas vienkārši tupa nogulēju. jā, es zinu, ka smadzenēm un rumpim vajag atlaist pēc saspringtiem periodiem lai rumpis, prāts, psihe un dvēsele var atiet. drusku paspēlējos profesijā, drusku piekārtoju māju (diemžēl visādus štruntus, tādēļ efektu neredz), saņēmos un ar sīkaļām aizbraucām ciemos pie draudzenes uz otru pilsētas galu papeldēt ezerā (es neeeegribu braukt ar trolejbusu, kāpēc mūs nevar aizvest). pagludināju bēbīšu lietiņas, atklāju peldsezonu, laikam pārkarsu, jo šorīt bija tā jocīgi un tagad t', tādēļ neaizvedu sīkus uz Dzegužkalnu pie Reiznieces (šņuk šņuk). rīt Uzvaras parkā uz Danču klubu un ko arī diez vai jo dienā pēc Jāņiem zobu higiēnu (jeibogu reizēm liekas, ka esmu piedzemdējusi kkādus krokodilus, viņiem tik daudz zobu!) pārcēla uz rītdienu. un rītdien jau paredzēta fizioterapija. bet nu tā kā šodien labi gāja, fizio kolosāls, profesionāls jauns smuks džeks un tabors vingroja trijatā, turklāt tieši vienlaikus ar draudzenīti no bd grupiņas, kas arī tika piecelta ātrāk šitāpēc, Galvenais Dumpinieks (nr.2) arī piedalījās un pat pasmaidīja (cik nu pa durvju šķirbu redzēju) varbūt neizputēšu :D bet nu Jāņiem bd svārciņus no gandrīz tautiska lina nesašūšu arī šogad, pietiks viņām ar jāņuzāļu pušķiem un no paša rīta pītiem vainagiem (ja gārsas vēl nebūs noziedējušas un grāvji izpļauti un māte izlaidusi garu)

tā kā man rīb smadzenes un briesmīgi sevis žēl, domāšu par pozitīvo - man ir mikroskops!! cik tieši kruti tas ir?! vī - milzīgs paldies cibai! vīrs stingri novilka robežas manām izklaidēm, (darbu uz mājām nedrīkst nest), bet kad es beidzot nokārtošu vietu uz galda (kur ir čupa, puse pārdodami bērnu štrunti, puse - audumi, labojamas lietas un ko) tad varēšu izpausties

Tik foršs raidījums!

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/laikmeta-krustpunkta/ilga-reizniece-tautasdziesma-paplasina-izteli.-tapec-joprojam-ma.a193317/

Tātad, otrdien mani nofotografēja skolas direktore pie kafejnīcas. Es biju ļoti, ļoti noguris, taču pieklājības pēc pasmaidīju.

Nomainīju bildi telegram, lai ir kas jauns. Iepriekšējā bilde man bija no janvāra.

Draudzene nokomplimentēja bildi, mani tas pārsteidza.

Parasti labas bildes sanāk tiem, kas mani mīl. Sievai un māsai. Var jau būt, ka skolas direktorei es kā cilvēks tiešām patīku.

Padomāju, ka man jāsāk reklamēt Radošuma skola jaunajai sezonai, tāpēc ieliku šo bildi arī FB.

Tur cilvēks atsūta ziņu, ka bilde ir super. Citiem arī patīk.

Es esmu mazliet samulsis. Man ar bildi ir maz sakara. To fotografēja kāda cita, un mani dzemdēja arī kāda cita.


***

Droši vien tāda skepse uz bildēm man ir no vidusskolas laikiem, kad es mēdzu iemīlēties, un manī mēdza iemīlēties.

Kad satikos uz tēju ar personu, kura bija iemīlējusies manī, vai es viņā, tā iemīlēšanās parasti ļoti ātri pārgāja.

Lai aiztaupītu šādas situācijas, pārstāju likt draugiem.lv ļoti labas bildes. Sāku likt savu dzeju. Par ko arī bija interese.

***

Var jau būt, ka daļa cilvēku FB tā arī lieto, lai ik pa dažiem mēnešiem pie savu paziņu bildēm saliktu laikus.

Es lieku laikus, ja kāds uzraksta savu viedokli par kaut ko vairāk kā dažās rindiņās.

īstas zamšādas vestu ar jostu un raiferi (~4 eiro) un laikam jau īstu Moschino somiņu (8 €)

aiztaisīt varēja, bet nebija ērti (nebūšu es daktere Kvinna) un nevajag man somiņu

Februārī gaišreģe pateica, ka es pārāk daudz dodu un dāvinu, pārāk maz rūpējos par savu labizjūtu.

Jūnijā man pateica, ka dāvināt un dot ir labi, taču man jāatceras, kādā pasaulē es pagaidām dzīvoju.

Visu laiku tas pats jautājums - ko es gribu? Kādreiz gribēju dziedāt duetā. Laikam pārāk bieži klausījos

Menueta "Viņi dejoja vienu vasaru". Mana mamma dziedāja Latvijas labākajā sieviešu korī 70-tajos gados.

Kamēr es Rīgas Doma kora skolas vietā gāju šaha skolā. Un tāpēc zēnu koris man gāja secen, toties es biju
viens no labākajiem jaunajiem šahistiem 90-tajos gados.

Cilvēki ir slavējuši gan manu balsi, gan šautriņu spēli, gan koris, gan sacensības pagaidām iekrīt vienā laikā otrdienā 18.30. Rudenī gan būs jauna sezona, jaunas telpas, viss var mainīties.

Bet ko es gribu? Atceros to teicienu - "gribi, gribi, tik daudzus gadus gribi, kad dabū, esi jau aizmirsis, kāpēc gribēji..."

Man dejošana un zīmēšana, un dziedāšana ir iespēja priecāties par otra prieku. Ka otram sanāk. Atkal - bet kur es palieku? Kāpēc man nav prieka par sevi? Perfekcionisms jau atkal?

Tas koris, kur eju, nepretendē uz Dziesmu svētkiem, bet
dievišķu, sakrālu skaņu. Kvalitāte, ne kvantitāte.

No otras puses - mums ir diriģente beigusi JVLMA, pianists arī, turklāt ar Phd mūzikas pedagoģijā. Ir jaunieši ar pabeigtām mūzikas skolām. Ir jaunieši, kas pie mums atnākuši no
relatīvi nopietnajiem koriem kā koris "Maska".

Taču tieši tāpēc, ka garīgā attīstība ir mūžīga, un vienmēr var dabūt vēl tīrāku skaņu, vēl sakrālāku tautasdziesmu dziedājumu, mums ir maz koristu. Cilvēkiem patīk mērķi. Mums mērķis ir katru gadu dziedāt augstākā kvalitātē kā pirms tam. Ieraksti mums notiek pie profesionālas aparatūras, var salīdzināt.

Es domāju, ka mana publikācija Domuzīmē kaut ko parādīs. Tik liels kritiķis sev esmu. Es rakstu 15+ gadus, dziedu savam priekam reti.

Man patīk, kā dzejnieks Uldis Bērziņš ir pateicis, pārfrāzēju: "Es rakstu, jo es esmu kaut ko sapratis un dodu to tautās. Pat ja tas nav pareizi, tad cilvēki par to diskutējot bagātinās, un aug visa kultūra līdz ar to".

Es rakstu prozu gandrīz tā paša iemesla dēļ. Es mīlu domāt. Ja mani teksti izprovocē citus domāt, tas ir liels sasniegums.

Man apkārt ir mākslinieki, kuri sasnieguši tādu meistarību, ka par viņu darbiem saka "absolūts skaistums". Tas arī droši vien ir jauki.

Pilsēta ļoti skaista un sakopta. Trīsstāvu mājas, baznīcas, liels ezers, parks. Skola nesen atjaunota. Pilsētā vieta ir ap 10 000 cilvēkiem, dzīvo 1200. Skolā vieta ir ap 500, mācās 150.

Skolas direktore ir par humāno izglītības metodi, kas ir liels retums. Pie skolas ir peldvieta un sporta laukums, arī estrāde.

Līdz Tartu, Balviem un Alūksnei tuvu.

Lielais jautājums, kā uzlabot Latvijas ekonomiku, lai cilvēki gribētu dzīvot 252km attālumā no Rīgas?

Viss mierīgi. Braucu ar ecolines 2 stāvu autobusu otrajā stāvā. Nopirku vegāno hotdogu narvesen, dateles un zviedru mīklas, banānus rimi. Autobusā man vienam ir divas vietas, labs WiFi.

Lasīšanai man ir Mariana Rižija phd par Uldi Bērziņu un mūzikas saule. Mani sagaidīs autoostā direktore. Kur uzlādēt ierīces autobusā ir.

Vakar atklāju Cassandra Jenkins mūziku. Aizsūtīju draugiem. Patika. Džezs ar folku un indie. Plus 19 grādi, laiks ideāls.

Vakar manējiem bija pēdējais eksāmens. Jāsvin.

pa pusei sāku darīt istabas augus. puse no tiem, kas nolikti apsakņoties - izbeigušies. tie seši, ko pagājušajās nedēļā savācu no pie_miskastēm izskatās tiešām bez kaitēkļiem, bet nu vienu fancy divkrāsaino vīrs pārgrieza uz pusēm un es noliku augšā gaišā vietā karantīnā. lai sēž un pārdomā dzīvi un mācās uzvesties (ne velti viņus izmeta) un dzen lapas. pamazām atbrīvoju māju no visa liekā dažādos ilgtspējīgos veidos. kas uz otro elpu, kas draudzenes bēbītim, kas citas draudzenes skuķēnam, kas brauks uz sieviešu patversmi (rotaslietas un kosmētika) un ik pa laikam ir labi un viegli un paliek drusku mazāk štruntu un tad es kārtojot atrodu lapiņu ar darāmajiem darbiem un palieku priecīga un tad izrādās ka tur šis tas svarīgs nenosvītrots. nu tur 'sīkas pierakstīt pie zobārsta'. 'pierakstīties pie dermatologa' un tūlīt jau augusts kad pašai tehniskā jāiziet. nu tur ginekologs un vēlams arī zobārsts un zobu higiēnists
aaaaaa
visu laiku tāda sajūta ka esmu kaut ko aizmirsusi

"Dažās psihosomatiskajās klīnikās (Vācijā) kopš neilga laika tiek piedāvātā tā sauktā baudas terapija, jo izrādās, ka cilvēkiem vispirms ir jāiemācās baudīt.

Bauda ir saistīta ar apzinātību. Ja vēlos baudīt, man ir jāiedarbina piecas maņas. Ja esmu nevērīgs, es nevaru baudīt. Ja noriju ēdienu, tad īsti pat nepamanu, ko es ēdu.

Baudas terapijā tiek asinātas maņas. Dalībnieki tiek aicināti precīzi raksturot, ko viņi uztver, ēdot šokolādes gabaliņu vai skatoties uz rozi.
Tā viņi mācās just apzinātu baudu.

Tam nepieciešanas tikai divas lietas:

1. Gādā, lai Tev ir, ko baudīt, darot to, kas Tev nāk par labu.
2. Esi pilnībā - ar visām maņām un vērību - pieslēdzies tam, ko Tu baudi. Esi šeit un tagad. "

No grāmatas "Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas" - Stefānija Štāla

zini ko viņi taisīs? blusas gaļas gulašs ar skudru mērcīti!