11/19/12 01:02 pm - Bonne soiree!Piektdien beidzot mainījāmies lomām: no rīta uz uni skrēja Žūlī un gulēt paliku es. Pēc tam, kad viņa bija aizgājusi, nesteidzoties (kas ir ļoti, ļoti būtisks un sen leksikā nesastapts īpašības vārds) piecēlos, pabrokastoju & beidzu dažādus ar savu darbu un mācībām saistītus uzdevumus. Līdz tuvosies nākamie, hehe.Tā nu ņēmu rokā karti, ko jaukie organizatori bija iedevuši, un devos ielās. Jāsaka, ka nav nekā lieliskāka par skatu uz kalniem no dažādām pilsētas malām, un pats pilsētiņas centrs ir diezgan mazs, lai gan iedzīvotāju, g.sk. studentu, tikpat, cik Rīgā. Un tā izstaigāju galvenās ielas & iezīmētos punktus pilsētā. Nesekmīgi mēģināju arī iepirkties, kas beidzās ar tādu kā pastaigu pa mazajiem veikaliņiem turp un šurp, jo, redz, vai nu ražots Ķīnā, vai vasaras modelis, vai izmēru nav (un kurš ir teicis, ka franči ir sīciņi?). Sabildēju visu ko smuki, atšuvu pārdevējus ar ļoti samulsinātu skatienu, tiesa, nesapratu, ko viņi saka ap 70% gadījumu, bet pie tiem 30% man jau šis skatiens bija gluži vai reflektōra reakcija. Tā nu, viegla izsalkuma pavadīta, devos atpakaļ uz Carrefour pārtikas veikalu; un ar bonne soiree un pilnu pārtikas somu jau biju pirmā atpakaļ, lai varētu Žūlī ielaist pa durvīm. Šobrīd esmu tiiiik labi & garšīgi paēdusi, ka, iespējams, zaudētais svars varētu atgriezties. :) Un tiešām: gribu arī Rīgā 4 jogurtus par 1 EUR - un bez želatīna! Vakaru kopā ar Žūlī pavadām patiesi interesantās un patīkami saturīgās sarunās par vēsturi un par pasaules politiku, un par valodām, un ēdienu. Beidzot parunājamies arī nedaudz franciski. Jā. Un ta' nu nav brīnums, ka no rīta izdodas pamosties plkst. 11.oo :) |
Mazās Mijas pasaules gaitas
jeb pa pasauli ar Susuriņu
11/18/12 06:40 pm - Tu esi braukusi tik tālu!Nu laikam man beidzot jāapraksta vieta, kur šo visu laiku esmu apmetusies.Mani laipni CS ceļā uzņēmusi ir Žūlī, kura ir jurisprudences MA studente, kā arī pati pilsētā nav ilgāk par 2 mēnešiem. Tiek lēsts, ka kopā pilsētā ir ap 60 000 studentu. Viņa dzīvo privātas firmas apsaimniekotā ēkā, kurā ir tikai studentu dzīvoklīši. Proti, par pirmo un otro stāvu cena ir līdzīga, par nākamajiem - jāpiemaksā par skatu. Lieki piebilst, kuru izvēlas students. Apkārt tiek celtas līdzīgas daudzstāvu ēkas, bet viņa pieņem, ka tās ir domātas "parastiem" cilvēkiem, nevis studentiem. Šajā studenta dzīvoklītī ir viena istaba, kura ir pietiekami ietilpīga, un kurai piederas arī neliela virtuvīte un paliela vannasistaba ar dušu. Dzīvoklītis ir jauns un ļoti gaumīgi, kvalitatīvi iekārtots, pelēki-melnos toņos ar sarkaniem akcentiem. Apakšstāvā ir vairākas durvis ar čipiem & sargu, un pat garāžas, ja ir vēlme tādu īrēt. Ja atver automātisko žalūziju, paveras lielisks skats uz jau minēto la Bastille un kalniem. Un rudenīgu koku. *** Ir trešās dienas rīts. Tas nozīmē, ka ir TĀS DIENAS rīts, tās dienas, kad man pašai jāsniedz prezentācija. Precizēju vēl pēdējās lietas un klausos visaizraujošākajā prezentāijās, kas beidzot ļoti sakrīt ar manu tēmu - par mijiedarbību ar vidi. Mani ļoti "paņem" kāda tēma par modeli Reinas upei, un vēlos iztaujāt tās izstrādātāju sīkāk, bet - še tev! - nelabā redzes atmiņa viļ, un viņas vietā kafijpauzē uzrunāju kādu meksikānieti, nevis vācieti. Tomēr uzrunātā zina, ko meklēju. Iepazīstināšanas mēģinājums gan cieš mini-fiasko, jo, izrādās, ka citiem arī ir jautājumi un komentāri, un ar tiem meitene nemaz netiek laista vaļā (lasi: pie vārda), un nolemju tad viņu uzmeklēt vēlāk. Mūsu sesija beidzas visātrāk, un dodos pēc savas pusdienpaciņas a.k.a. kūkām, pa ceļam satiekot kādu beļģieti, kas tikko ieradusies. Mums veidojas patiesi interesanta saruna par Eiropas likumdošanu un vispār LIETĀM, un galu galā beigās tieku pie vēl trešās kūkas, jo viņa, redz, neēd kūkas. Haha! * Pirms prezentācijas absolūti uztraukuma nav. Klausos, kā citi veic ko līdzīgu. Man jāstāsta pēdējai. Man tiek piešķirts mikrofoiņš, kuru piestiprina uz ausīm (protams, nostņemot - arī visai stingri iestiprina matos!), un varu stāstīt visu laukā. Cilvēku ir palicis needaudz mazāk, daži ir devušies uz citām sesijām - vēl 2 notiek paralēli -, un telpā ir kādi 40. Nedaudz pieplūst adrenalīns un sāk pazust daži vārdi, bet būtībā jūtu tikai to, ka mana balss vibrē nedaudz vairāk, nekā parasti, īpaši, kad sesijas krēsls (pazīstams arī ar nosaukumu vadītājs), pieceļas -nospriežu, ka manas 20 min beigušās. Tā kā esmu pēdējā, es pastāstu visu un beigās saku "rakstiet man un paldies, ka klausījāties, papļāpāsim kafijas pauzē". Kafijas pauzē saņemu uzslavas un wooow par to, ka esmu šeit jau kā maģistrants un to, cik tālu es šeit esmu braukusi (obviously, lielākā daļa ir vietējie). Kā arī daudz vērtīgu padomu uun arīdzan jautājumu. Un visbeidzot arī izdalu lielu daļu gatavoto vizitkartšu. * Pēc tam apciemoju savus paziņas no vakardienas - kam ir tā ļoti foršā mikroskopijas tehnika. Man tiek nodemonstrēta prezentācija, un kā tas viss darbojas, kā arī lieliski-lieliskie attēli. Lūk, un prezentācijai pa vidu, protams, ir Amerikas karte. Tad nu tieku pie stāsta, kur un kāpēc man būtu jāpaviesojas - t.i., Alabamu (no kurienes viņš pats ir) varot izlaist, jo tur nekāāā nav! * Pēc konferences konklūžena uzzinu, ka kopā ir bijuši "tik vien" kā 370 dalībnieki, 160 mutiskas prezentācijas un 120 posteri/stenda referāti, sauciet tos, kā jums tīk. Patraucēju kādu jaunkundzi, lūdzot uzņemt bildi pie venue nosaukuma, un gaidām, kad lielais pūlis aizies. Pūlis aiziet, tomēr grupai organizatoru ļoti labpatīk sarunāties un vispār tik ļoti viss patīk, ka tie nekur gan neiet. Meitene, par laimi, nesteidzas, jo viņas vilciens ir pēc stundas. Beidzot nospriežu, ka jaukais bariņš jāizdzenā, jo cik ta' var. Bet - še tev. Es atvainojos bildes dēļ, un viņi nospriež, ka vēlos uzņemt to kopā. Un tagad man ir bilde ar smaidīgiem franču onkulīšiem. Kopā ar parīzieti dodamies uz ilcienu staciju - kas ir aptuveni piecu minūšu attālumā -, un viņa atzīstas, ka nezina ceļu, jo visu laiku braukusi ar tramvaju. Teiktais mani nedaudz apmulsina. Nez, cik tālu tas ir - viena pietura? |
11/16/12 11:51 am - Diena 2: Cocktail partyLa Bastille var nokļūt tikai ar burbuļveida funikulieri. Turpceļā gan man radās tādi nelieli šermuļi, jo sēdēju tieši pretī burbuļa ieejai - kas ir organiska /kāda plastmasas radinieka/ materiāla automātiskas durvis ar nelielu spraugu, kura visai uzskatāmi dumpojas un nepakļaujas nekādam automātismam, un iekšā burbulī cieši saspiesti sēž 6 cilvēciņi. Tomēr skats brauciena laikā uz zeltaini mirdzošo pilsētu bija kas elpu aizraujošs! TUR, AUGŠĀ esot priecājos, ka varu to nofotografēt un nedaudz zūdos, ka mans zilais soms ir paturējis manu pelēko jaku pie sevis.* Pie ieejas svinībpasākumvietā plastmasas burbuļos (un te man sāk patiesi šķist, ka tas ir kāds vietējais simbols, vai vismaz pasākuma simbols, jo arī uz programmām un citur ir attiecīgās, hm, formas) divi muziķīši vilina un valdzina ar ģitāru un saksofonu. Nomnomnom! * Izskatās, ka lielai daļai nav tādas nostaļģijas par jakām kā man un visi ir labi pazīstami - vai arī attiecīgā viela ar -OH grupu sekmīgi iefiltrējusies asinsritē. Tā nu arī es mēģinu sekmīgi starp šiem paziņām iefiltrēties. Tā nu filtrējos, kamēr, spraucoties starp visiem paziņā, man pretī nākošais kungs pēkšņi nevis uzsāk sarunu, bet gan apstājas un priecīgi paziņo: "You look very beautiful!". Un aiziet tālāk. Organizatori ir padomājuši par citādāku viesu izklaidēšanu, t.i., ne tikai ar šķidrumiem: ir iespēja pārbaudīt, deguna smalkumu jeb mēģināt atšķirt, kurā no noslēgtajiem traukiem atrodas citrusi, garšvielas, konfektes, ziedi, rudens lapas, apcepti rieksti u.tml. - ko var pasmaržot, protams, arī atsegtos (lasi:caurspīdīga stikla, nevis tumšos) akvārijveida traukos. * Uzkavējoties pie šīs atrakcijas beidzot kāda jaunkundze paņem to trauciņu, kur, kā biju domājusi, atrodas kaut kas bezalkoholisks. Pēc mana vaicājuma jaunkundze apstiprina, ka tur patiešām arī ir KAS bezalkoholisks. Brīnišķīgi! Ņemu es arī vienu, jo tāds trauciņš lieliski iederas, un piederas arī pie kleitas krāsas, un sagaidu jau līksmus augļu aromātus atbilstoši oranžajai nokrāsai, bet - še tev! Izrādās, iekšā aukstā zupa/dārzeņu sula. Pa šo laiku esam jauki sapazinušās un kopīgi nelīksmojam par auksto zupu. Izrādās, ka beidzot esmu satikusi vēl vienu maģistrantūras studenti. Proti, meitene stāsta, ka FR maģistriem nav jāveic pētījumi, bet gan jāiziet prakse, kuru viņa 3 mēnešus veikusi Ķīnā. (Žūlī arī stāsta, ka meklē praksi, un savukārt par manu klātbūtni visi šeit brīnās - pārsvarā te ir doktorandi). Mums pievienojas beļģiete un nīderlandiete ar elegantu, īsu sirmu matu griezumu, ar kurām man izvēršas garāka saruna. * Nākamo sarunu biedru satieku pie uzkodu galda, kur viņš, tikko pienācis, laipni man piedāvā izvēlēties kaut ko - lai gan, pieļauju, ir redzams, ka to daru jau kādu laiciņu un tēmēju uz otro minidesertiņu, jo, eče, šis ir tas ēdiens, kas mani beidzot sajūsmina. Protams, arī siers, bet neko vairāk par nazi (kur sieru uzlikt) blakus tam nesaskatīju, tā nu skumjām sirdī no siera nācās atvadīties. Liriskās siera atkāpes beigas. Ak tā! Kad nākamreiz esi Barselonā, tev tas jāpasaka man, lai varu būt tev gids! saka sarunbiedrs, kurš izskatās uzkrītoši līdzīgs manam ungāru deju partnerim, bet ir Spānijā dzīvojošs francūzis, tomēr neko vairāk par savu vārdu, protams, nepasaka. Zinātnieki koķetē citādāk? * Kāda interesanta sakritība vakara gaitā mani saved kopā ar somieti, kas strādā Briselē. Un te nu tas ir: neeksistējoša kultūru un vecumu barjera. Mēs iztriecamies par valodām, rakstniekiem, un viņa vienā laidā plēš jokus par prezentētājiem un dažādām nācijām, un vēl atstāsta man kāda portugāļu rakstnieka dzīvesstāstu jeb - he was so witty in language he got fired from his job in newspaper. and it was the best thing that can happen, because he started writing! - un rezumē viņa noveli par lipīgu aklumu. Varu tikai apbrīnot dāmas zināšanu bagāžu & uzņēmību mācīties ķīniešu valodu. * Visinteresantākā saruna man izvēršas ar kādu amerikāni un francūzi, kuri, kā izrādās, ir biznesa partneri un konferenci apmeklē kā exhibitors jeb demonstrē savu tehnoloģiju - mikroskopus, jāsaka, tehnoloģiju, ar kuru var uzņemt superlabus un noderīgus attēlus. Izsmejamies no sirds un izrunājamies par amerikāņu seriāliem, ceļojumiem un, loģiski, tieku pie iesaukas "pikku_myy the hitchiker". * Kad beidzot izlemju doties, garderobistes man piedāvā - vai nevēlos paņemt laternu? Diemžēl man nepiedāvā ne šķiltavas, ne sērkociņus, lai laternu aizdedzinātu, tālab ņemu to līdz un ar šo nestandarta paciņu dodos burbulī lejup uz pilsētu. |
11/15/12 11:07 pm - Konference:14.Nov, otrā dienaCentieni no rīta nepamodināt Žūlī un turklāt arī megasuperātri pamosties, paēst, uzvilkt savu fancy konferenčštāti, otrās dienas rītā izdevās līdz brokastu vidum: proti, izrādās, ka bagete ir sakaltusi cietincieta.*Vēlāk vaicāju žūlī, ko parasti ar tādu dara: J: "you feed it to chicken". pm: "Do you have chicken?" J: "No." pm: "Ok. Then, I can now use it as a weapon, if someone attacks." Īsāk sakot - nejauši uzradusies lieta, kas būs noderīga turpmākajās pastaigās pa pilsētu ;) Atgriežoties pie brokastīm, tās pievārēju veiksmīgi. Vai jau iepriekš kaut kur minēju, ka konferences organizotari mums piešķīra somu? Nevis tādu, kurš nāk no tuvās ziemeļvalsts, bet zilu un ar uzdruku, un tādu, kas liekama mugurā, piedevām, ar visiem vajadzīgajiem programmu un tēžu materiāliem, un konfektēm arīdzan. Tad nu es ar savu zilo somu (pareizāksakot, mugursomu!) atkal līkumoju starp n ieliņām uz venue pusi. Tā kā šī ir tāda laba pazīšanās zīme, ievēroju vēl citus, tostarp pārsteidzu ar gudmōrnin' sveicienu kādu onkuli, kurš mani nākamo dienas daļu neatlaidīgi pētīja. * Sesijās satiku savu austrāļu paziņu un iepazinu dažas jaunas, no Nīderlandes & Beļģijas un Francijas. Kafijas pauzē mums bija noorganizējuši šokolādes strūklaku (!), par kuru pasmīnējām ar kādu, šķiet, tuvo austrumu izcelsmes pētnieci no Parīzes, kurai ir ļoti interesants pētījums par zeltu & meiteni no Čehijas. Sāku apjaust, cik daudz ir vienkāršu dalībnieku - no t.s. "industry field" jeb ražotājiem, pārvaldības jomas u.tml., ne tikai dalībnieku, kuri piedalās ar saviem ziņojumiem un pētījumiem - apkopojuma dati vēlāk rādīs, ka to ir ap 90 no 370. Novērojami arī atsevišķi ļoti kolorīti indivīdi - piem., pēcpusdienas sesijas vidū smaidīdams ienāk kāds kungs ar garu, raibu žaketi, uz kuras izšūti spilgti sarkani pūķīši un dzintara brošu kaklasaites vietā. Savukārt pusdienās visu laiku piedāvā sviestmaizes ar dzīvniekiem, bet ka' nu ne, ta' ne: iegaumējušas, ka esmu vegetalien, man dod 2 kūkas un 2 salātus. :) * Vakarā mums tika rīkota kokteiļballīte kalna cietoksnī la Bastille. TURPINĀJUMS SEKOS |
11/10/12 12:18 amHomemade vizītkartes ir tapušas. Glītas! Tagad tik būs jāiet iepazīties.* Kā man patīk francūzīši - sasūtījuši pilnu pasta kasti ar ielūgumiem un piedāvājumiem hostēt. Lionā ir kokteilis jeb "kas gan ir piemērotāks?": vai nu ļoti, ļoti tumšs indivīds, vai indivīds ļoti gados, vai 10 cilvēku kompānija, kas rīko ballīti, t.i., 10+ cilvēku kompānija, vai indivīds runāju-tikai-franciski-bet,ja nu tu meklē mani-vari-palikt. :) * nogurums bez žēluma mani plosa. Meklēju līdzsvaru starp sliktajām un labajām dienām, vai lietām, vienkārši - līdzsvaru, un man nav ne jausmas, uz kuru pusi šobrīd tas svārstās, ņemot vērā, ka parasti neko šādi nešķiroju. Ja nu vienīgi tagad, galīga noguruma pakāpē, kad informācija sāk plūst kā nederīgs televīzijas signāls - melnbaltām svītrām un nepanesamu fona troksni, t.i. miegu. Rīt. |
3/14/10 07:24 pm - SkiisKad parasti kāds kaut ko šeit runā par slēpošanu, kautrīgi smaidu visu sarunu, un, ja man vaicā, atbildu, ka pēdējo reizi slēpoju kādu 4-5 gadu vecumā. Atceros, ka toreiz bija kaut kāds kalns, kurā bijadikti grūti uzkāpt, mājās kaudze ar koka (?) slēpēm, un vispār diezgan briesmīgs pasākums.Vēlākā laikā kaut kad man radās stereōtips, ka slēpo tikai ģimenes. Un Latvijā tā laikam lielākoties arī ir. Toties šeit... slēpo visi. Those Norwegians who do not like skiing or hiking have moved.. or live in Oslo, šodien saka Bjorns. Jau kādu laiciņu atpakaļ Chetana ieteica, ka varētu man aizdot slēpes un man būtu jāpamēģina. Ok, drīz man tā sāka likties arī pašai. Lutefisk vakariņās tika apspriests šis - nākamais - CouchSurfing pasākums: slēpošana Bymarkā, un izdomāju, ka varētu pievienoties. Šorīt mani pamodināja kaut kas pakšķošs, kas ir diezgan dīvaini, jo mums nav palodzes. Bet tomēr drīz vien atkal sniga. Trasē brīžiem bija tik jautri, ka varēji aiztaisīt acis un laisties lejup pa nogāzīti - jo starpības nav, ne tu redzi ceļu, ne uz priekšu, kur tas beidzas baltajā sniegā. Un tā, ar diezgan lielu krišanu - sākumā noteikti - un pārējo atbalstu esmu apguvusi pamatus (noteikti), kā arī saņēmusi komplimentus par to, ka man izdodas amazingly well, tā kā jātic būs, ka slēpošana ir kaut cik apgūta :) Galu galā, iemācījos pat bremzēt. Vienu mirkli iebraucām jaunu ceļu kaut kur cauri mežam, un tad piedzīvoju patiešām jautrus mirkļus (vai arī tie tādi bija mūsu ~10 ļaužu kompānijai), krītot un rušinoties ārā no sniega, kā arī piezemējoties visa bariņa vidū; tomēr nekas nevar būt priecīgāks kā iekrist uz deguna pūkainā sniegā īstā norvēģu ziemā - nudien. |
3/12/10 11:12 pm - Vakariņas draugu lokāAww yeah! Couch surfing ir viens no labākajiem izgudrojumiem :) Šovakar viens no šejienes komūnas biedriem (oriģināli gan no citas Norge pilsētas) pulcēja mūs uz lutefisk vakariņām, jo, redz, savulaik lēti iegādāti daudz kg.Tad nu apguvām tādus terminus, ko lietojot ārzemēs (jo kompānijā bija arī itālis, dienvidameriku apceļojis norvēģis no kādas citas pilsētas, sudānietis, singapūriete no mana kursa un viņa dzīvokļabiedrs) kā "Excuse my Norwegian arm!" sniedzoties pēc kāļu sautējuma, zirņu sautējuma, kartupeļiem vai sinepēm, vai bekona kkā, ko ēda kopā ar sārmos glabātu/gatavotu zivi. Tāda trekna un caurspīdīga:interesanta. Un sarrunas! Par itāļu mafiju, kura no Ķīnas transportē preces un atpakaļ sasaldētus mirušus emigrantus, jo viņi grib tikt apglabāti savā zemē, latviešu valodu un Rīgu, jo čalis tur viesojies un nu mācās valodu no grāmatas, pārējie arī ir Rīgā bijuši (!!), moskītiem un, protams, iz-couch-otajām zemēm un..ēdienu. Aiznesu cukurā apceptu musli, kurš ideāli derēja kopā ar saldējumu :) Ļoti komfortabla un atvērta atmosfēra. Mmm, tīk. * Pēc manām muskatriekstu pankūkām ar dārzeņiem (a la biotēkas recepte) šis ir vienkārši fantastiski. Tikko ar Hannu (singapūriešu meiteni) pabeidzām dzert tēju, pārējie aizčāpoja uz kino; izpļāpājāmies, un sameklējām visādas lapas brīvprātīgo darbam organiskajās fermās & citur. |
Powered by Sviesta Ciba