Skiis
Kad parasti kāds kaut ko šeit runā par slēpošanu, kautrīgi smaidu visu sarunu, un, ja man vaicā, atbildu, ka pēdējo reizi slēpoju kādu 4-5 gadu vecumā. Atceros, ka toreiz bija kaut kāds kalns, kurā bijadikti grūti uzkāpt, mājās kaudze ar koka (?) slēpēm, un vispār diezgan briesmīgs pasākums.
Vēlākā laikā kaut kad man radās stereōtips, ka slēpo tikai ģimenes. Un Latvijā tā laikam lielākoties arī ir. Toties šeit... slēpo visi. Those Norwegians who do not like skiing or hiking have moved.. or live in Oslo, šodien saka Bjorns.

Jau kādu laiciņu atpakaļ Chetana ieteica, ka varētu man aizdot slēpes un man būtu jāpamēģina. Ok, drīz man tā sāka likties arī pašai. Lutefisk vakariņās tika apspriests šis - nākamais - CouchSurfing pasākums: slēpošana Bymarkā, un izdomāju, ka varētu pievienoties.

Šorīt mani pamodināja kaut kas pakšķošs, kas ir diezgan dīvaini, jo mums nav palodzes. Bet tomēr drīz vien atkal sniga. Trasē brīžiem bija tik jautri, ka varēji aiztaisīt acis un laisties lejup pa nogāzīti - jo starpības nav, ne tu redzi ceļu, ne uz priekšu, kur tas beidzas baltajā sniegā. Un tā, ar diezgan lielu krišanu - sākumā noteikti - un pārējo atbalstu esmu apguvusi pamatus (noteikti), kā arī saņēmusi komplimentus par to, ka man izdodas amazingly well, tā kā jātic būs, ka slēpošana ir kaut cik apgūta :) Galu galā, iemācījos pat bremzēt.

Vienu mirkli iebraucām jaunu ceļu kaut kur cauri mežam, un tad piedzīvoju patiešām jautrus mirkļus (vai arī tie tādi bija mūsu ~10 ļaužu kompānijai), krītot un rušinoties ārā no sniega, kā arī piezemējoties visa bariņa vidū; tomēr nekas nevar būt priecīgāks kā iekrist uz deguna pūkainā sniegā īstā norvēģu ziemā - nudien.