Pastāstīšu, kā man sokas ar darba meklējumiem
8. novembrī bija mana pirmā darba diena. Darbs - nu super foršs! Man ir 8h līgums sadzīves tehnikas veikalā, kur demonstrēju "Tefal" cepamrīkus ("Just 1 tablespoon of oil for 1 kilo of potatoes..") un dažādas espresso mašīnas. Jā, jā, demonstrēšana iekļauj sevī garšošanu! Jutos tā, it kā pie sevis uzņemtu ciemiņus.

Šī darba intervija ilga aptuveni 10 minūtes. Pārmijām pāris teikumus, un menedžeris man saka: "If there wont be many costumers on that day, we'll do that beforehand - but, still, this job might involve peeling potatoes from time to time. Will that be a problem for you?". Pasmejos un nosaku, ka man patīk gatavot (un brīnos, kad viņš vēlāk stāsta, ka uz darbu VIRTUVES tehnikas veikalā piesakās ļaudis, kam tā ir "a problem"), un darbs rokā. Forši - ar šiem ienākumiem varu segt vismaz pārtikas izdevumus.
*
Tajā pašā tirdzniecības centrā, kur man ir darbiņš, nointervējos vēl saulesbriļļu veikalam. Menedžere - interesanti žestikulējoša rudmate ar teatrālu mīmiku mani spīdzināja stundu ar stipro un vājo pušu jautājumiem, pastāsti man, kad saskāries Gadījumu "..kur bija labs komandas darbs", "..laba apkalpošana kādā iestādē" utml. Gadījumiem, bet tā arī darbā nepieņēma.
*
Uz ar-vidi-saistītiem darbiem un citām "balto apkaklīšu" vakancēm ir aizsūtīts kāds miljōns pieteikumu, eju uz konsultācijām universitātes Careers center, tomēr ne uz vienu interviju vēl neesmu uzaicināta. Tas rada buķeti ne pārāk patīkamu sajūtu. Saprastu, ja intervijā neveiktos (piem. kandidāti ar lielāku/specifisku pieredzi), bet te - klusums...
*
Ievērojamākais sasniegums bija aicinājums uz "Assessment center" sporta klubā, kur pieteicos par "Member relations manager". Kopā bijām 7, visi pārējie briti, un tad nu sacentāmies par to, kurš tiks strīdēties ar neapmierinātiem klientiem.
..Viena centīga dāmīte, kas jau iepriekš strādājusi sūdzību nodaļā, kura visiem stāstīja par saviem bērniem. Tā, ka varētu šķist, ka viņai mājās ir vismaz 20 (lai gan faktiski bija tikai 3).
..Jauna meitene, kas šurp pārcēlusies no Londonas un runājot sinhroni plivināja rokas.
..Jauns puisis, kas strādājis par apakššefu ("sous chef" - pavāra palīgu, tas ir) un jau norunājis jaunu darbu decembrī, bet izmēģina laimi.
..Austrālis, kura akcentu nevar manīt, jo viņš iemigrējis šeit bērna vecumā.
..Pāris uzkačātu puišu ar vienaldzīgu sejas izteiksmi. Bet varbūt tas no agrās celšanās.
Lai nu kā, pēc jaukiem uzdevumiem par izdzīvošanu uz Mēness pēc NASA kuģa avārijas (komandas darbs, kurā jāsaliek prioritātes līdzi ņemamajam ekipējumam), trim no mums pateica "atā, jo citiem ir vairāk pieredzes" (mūsu CV, protams, tas neeebija rakstīts..). Toties saviem komandas biedriem iemācīju ko jaunu: uz Mēness sērkociņi nefunkcionēs.
*
Nākamajā dienā (13. novembrī) biju vēl uz 2 intervijām - Le Creuset (emaljas trauki, pannas utt. - tirgus līderis ar ļoooti senu uzņēmuma vēsturi, kā izrādās) un veselīgā ēstuvē/kafijotavā iekš mūsu pasakainās vilcienstacijas. Secināju, ka ir ārkārtīgi patīkami sastapties un sarunāties ar cilvēciskiem intervētājiem; sarunas, nevis nopratināšanas veidā (ir, ir daudziem indeve skatīties "no augšas" - un, nedo' dies', pasmaidīt). Ak, jā, un no abām saņemti darba piedāvājumi.
*
Paralēli šai epopejai, mani Facebook sazīmējis kāds kungs un aicina kļūt par biedrības izpilddirektori Latvijā. Tas nozīmētu darīt visu to, ko labi protu un jau daru līdz šim ar studentiem, bet... jāreģistrējas kā pašnodarbinātajam "jo tas esot izdevīgāk" (jo atvaļinājuma naudas, slimības/bezdarba/dekrēta u.c. pabalsti jau nu gan ir totāli neizdevīgi...) un alga ir zemāka par to, kas man iepriekš Latvijā bija.

Vakances nosaukums ir TIK vilinošs, un tāpat arī funkcijas - pazīstamas un lielākoties patīkamas: ņemties, organizēties. Bet.. pašnodarbinātais? Turklāt ar nezināmu algu?