1/27/15 08:00 pmNav noslēpums, ka daudzi tautieši uz Lielbritāniju pārvācas darba meklējumos. Sevi pie tiem pieskaitīt gluži nevaru, bet uzāktās darba attiecības šeit ir ļāvušas šo faktu aplūkot no citas perspektīvas. Sēžu te un domāju, ka ir taču indivīdi, pāri un nepāri, kas atbrauc uz šejieni, nopelna miljōnu un nopērk dzīvokli. Un neba jau strādājot tikai savā profesijā. Sēžu un domāju, kā tas vispār ir iespējams.Protams, pat minimālā alga ir augstāka nekā Latvijā, un pat minimālā alga (6,5 mārciņas/h) nodrošina iztikšanu. Bet vai tā ļauj iekrāt? Latvijā lielākā problēma, manuprāt, ir tas, ka (ne visiem, bet tik un tā pārāk daudziem) pēc īres maksas un komunālo rēķinu nomaksas pāri paliek ļoti, ļoti maz, ja vien nav sava īpašuma, kurā mitināties. Tomēr tas, ka šeit ir citādāk, ir... mīts. Zemākā īres maksa, ko šeit esmu maksājusi par 1 istabu, ir ap 75 mārciņu nedēļā (300 mēnesī), lielākā - 380 mēnesī, un arī tā tiek uzskatīta par lētu. Protams, paretam var atrast fantastiskus piedāvājumus - bet tad vai nu telpas pelē vai līgums ir uz mūžību, vai arī tas ir "tikai studentiem". Kāpēc tikai? Jo, students būdams, tu nemaksā Council Tax - domes nodokli; nodokli, kas ir atkarīgs no īpašuma vērtības un energoefektivitātes, un cilvēku skaita (proti, ja ir tikai 1 ne-students, piemēro 25% atlaidi) - un parasti tas ir ap 100 mārciņām mēnesī. Tikpat vai nedaudz mazāk tiek maksāts arī par komunālajiem maksājumiem. Paši briti šobrīd satraucas par nekustamo īpašumu cenu kāpumu, kas nozīmē, ka vairāk nekā 50% savu māju nebūs vispār (ja vien pie tās ļoti aši netiks tagad). Tātad, ja saņem min. stundas likmi un strādā 160h mēnesī, algai esot nedaudz virs 1000, aptuveni puse no tās tiek samaksāta par mitekli. Nedaudz mazāk, ja māju dala ar vairākiem ļautiņiem vai ja paveicas, un daudz vairāk, ja īrē veselu māju - to īre sākas no 700 par mēnesi. Turklāt... bieži šīs vietas nav mēbelētas vai ar ļoti sliktu siltumizolāciju utt. - pirmajā dzīves vietā ļoooti salu un vējš jestri plivināja aizkarus. Es varētu uzskaitīt vēl un vēl lietas, kas jāietilpina budžetos, bet, galu galā, tas, ko es secinu, ir: ļoti taupīgi dzīvojot, cilvēks te var atlikt maksimāli 300 mārciņas mēnesī. Un te nu es arī nonāku pie pārdomām: cik gadus jāstrādā, lai šādu varoņdarbu paveiktu? Vai arī visi, kas šeit krāj dzivesvietai, strādā savā specialitātē (vai tai tuvā jomā)? |
Mazās Mijas pasaules gaitas
jeb pa pasauli ar Susuriņu
1/16/15 11:44 pmEsmu jutusies labāk. |
1/11/15 06:32 pm - Dzīvesvietas meklēšana jeb ieraksts ōmitei - 2. daļaUn tagad - pāreju pie interesantākā.Joka - un intereses - pēc devos apskatīt vienu neticami lētu telpu, ko piedāvā viena no simts šejienes aģentūrām, piedēvējot cēlu nosaukumu: property guardian. Īpašums ir izbijis aprūpes nams, kurš atrodas ļoti, ļoti tuvu manai pašreizējai dzīvesvietai, turklāt katram īrniekam tiek piešķirtas 2 istabas. Atrodu. Pie sevis nodomāju, ka aprūpes namu - kur cilvēkus būtu jāaprūpē atlabšanas procesā u.tml. - ir uzcēluši ciniski tuvu kapsētai. Kopā ar aģentu dodamies iekšā. Abas istabas, kā izrādās, šķir koridors, bet tās ir viena otrai pretī. Mēbeļu nav. Vienai nav arī spuldzītes, un aģents ārkārtīgi galanti ieslēdz telefonu, lai telpu nedaudz izgaismotu apskatei. Istabas tiek izīrētas tikai pirmajā stāvā (pārējos spokojas?), un viņš man stāsta, ka daži te dzīvo jau gadiem, daži - paliek tikai pāris mēnešus. Un daži, kā ievēroju, rīko izstādes: kāds kungs izkāris veļu uz margām, kas ir pie koridora sienām. Zeķes, apakšveļa u.c. - teju visa gaiteņa garumā. Ēkai ir arī vairāki plusi: tai pa koridoru var apiet apkārt (lasi: apmaldīties un neatrast savu istabu), te ir vairākas virtuves un sanitārie mezgli un pašā ēkas vidū ir skaists dārzs. Dārzu īpaši neredz, jo ir ziema un tumšs, bet tā centrā ir skulptūra, tātad - skaisti. Aģents runā laipni, tomēr pa telpām izvadā mani ātriem soļiem (pat izstādi nepagūstu lāga apskatīt, paskrienam tai garām). Varu just, ka šis stāstījums ir mēģināts daudzdesmit reižu un vairākums interesentu savu interesi ir zaudējuši. Vakar (10/01/15) gadījās apskatīt vēl divas potenciālās dzīvesvietas. Viena - fantastiska māja ar lielisku interjeru, dārzu, kamīnu, vairākiem dīvāniem, baseinu. Izīrē ļoti eleganta, 56 gadus veca sieviete. Iedzeram pa tasei jasmīnu tējas un sarunājamies - man ir jautājumi, un viņai arī. Lai gan lielu daļu no šiem jautājumiem nepaspēju uzdot, stundas laikā esmu uzzinājusi visu līdz pēdējam sīkumam par viņas ģimeni, radiem, piedzīvojumiem ar citiem īrniekiem (un potenciālajiem - piemēram, kungu ar trim kaķiem, kuram viņa teikusi "NĒ"), dramatisku šķiršanos un to, kā šī māja ir tapusi no nulles, ar milzīgu piepūli un miljōniem, viņa man ir nodemonstrējusi (jā, cēlusies kājās un nodemonstrējusi), kā ballītē zumbu dejoja puisis ar vienu roku un divām partnerēm, zinu, ka viņas piemīlīgā mazmeitiņa slimo ar ļoti retu, jaunatklātu slimību, esmu redzējusi viņas, viņas meitas un viņas māsu kāzu bildes... un, izrādās, viņas mamma ir no Ķīnas, ko nekad nevarētu pateikt (ja vien ne tās kāzu bildes...). Savukārt attēlos, kur viņai ir pie piecdesmit, pati izskatās tā, uz 27. Tāpat viņa nemitīgi atkārto, ka visu dzīvi bijusi "tik tieviņa kā es, redzi, redzi, bet tad tā menopauze". Saprotu, ka vienīgais veids, kā izkļūt no šī dia(mono)loga ir atzīties, ka man jau pirms kāda laika bija jābūt deju nodarbībā - un mukt, lai gan saruna ir ļoti interesanta. Kaut arī vienu brīdi domāju, ka šo te īrēšu par spīti attālumam un cenai, saprotu, ka bez interneta un ar risku nejauši iekļūt vienlīdz garās sarunās arī ikdienā diez vai būs aršana. Otra māja ir smieklīgi tuvu universitātei, bet ar tik diskrēti novietotu piebraucamo ceļu, ka ne pamanīt. Saimnieks man izrāda milzīgu istabu, ko vēlas izīrēt par 500 mārciņām mēnesī (ar lielu vannasistabu un trim iebūvētiem skapjiem), un divas nedaudz mazākas, no kurām viena atbrīvosies mēneša beigās. Šur tur mājā aizķērušies vintage spēļu/dziesmu automāti. Kopumā izskatās, ka cilvēki, kas še dzīvo (jauni, strādājoši cilvēki), vairāk turas savrup. Pats viņš strādā par vadītāju projektā, kura mērķis ir uzbūvēt kuģi, kurš būtu aprīkots ar vairākiem ģeneratoriem. Ģeneratoros izmantotu fizzy gas no Ziemeļjūras dzelmēm, un saražoto elektroenerģiju transportētu pa vēja ģeneratoru infrastruktūru uz salu - jo pašu vēja ģeneratoru efektivitāte, kā izrādās, ir zem 30%. Un - visbeidzot - ar šo kungu arī norunājam, ka viņš man pārsūtīs līgumu. |
1/11/15 05:49 pm - Dzīvesvietas meklēšana jeb ieraksts ōmitei - 1. daļaKopš šeit ierados, esmu nomainījusi vairākas dzīvestelpas. Pirmās 10 dienas mani laipni uzņēma šeit jau labu laiku dzīvojošais klasesbiedrs. Pa to laiku atradu pati savu istabu mājā, kur vēl mita viena ķīniešu meitene, kura studēja grāmatvedības maģistrantūrā (un kura galu galā sāka dzīvot pie drauga, bet istaba tika īrēta, lai būtu, kur sesijas laikā no drauga aizmukt un kur mantas, drēbes un citus dārgumus turēt - iedomājieties tādu kā pūķa alu no Hobita, tikai bēniņos), ķīniešu puisi, kurš studēja doktorantūrā pedagoģiju (laika gaitā noskaidrojām, ka mums ir pavisam, pavisam atšķirīga termoregulācija), kā arī veselības ekonomikas maģistrantu - Anglijā dzimušu indieti. Kad šai telpai atradu citus īrniekus, lai bez liekas īres nastas varētu doties mājup, pavadīju dažas dienas pie kursabiedriem no DKorejas un Taizemes (un vēl pāris pēc atgriešanās oktobrī). Secīgi atradu dzīvestelpu, un šobrīd īrēju istabu pie jauna pāra, kuri šogad apprecējušies. Apprecējušies, nopirkuši māju. Pēc kāda laika uz šo māju tad arī kopā pārvācāmies, un pa manu logu pavērās brīnišķīgs skats uz kapsētu. Tā kā bijām norunājuši, ka īrēšu telpu īstermiņā, bet šobrīd tas jau ir tāds vidējs termiņš, kā arī mūs jaunajā mājā atdala plāna siena, es meklēju jaunu dzīvesvietu.Te nu man ir jāatzīst, ka skaists interjers ir viena no manām vājībām. Šī iemesla dēļ gandrīz pasaku "jā" vairākiem cilvēkiem - par spīti cenai, par spīti atrašanās vietai. Bet par visu pēc kārtas: īsi aprakstīšu, ko šobrīd esmu redzējusi un nākamajā ierakstā - pāris spilgtāko dzīvesvietas meklēšanas piedzīvojumu. Pirmais manam sludinājumam atsaucas puisis, kurš strādā pilsētas domē un arīdzan studē doktoranturā. Izrādās, arī viņš ir atrodams couchsurfing.org (nodomāju, ka ideālāku kaimiņu ar uguni neatrast - man ļoooti patīk uzņemt viesus, īpaši no ārzemēm), pāris gadus nodzīvojis Kanādā, bet dzimis Etiopijā. Tumšs. Stāsta man, ka amharic valodā mans vārds nozīmējot "pirmā". Tomēr viņa mājai tuvumā nav pārtikas veikalu, un arī tuvākā veļasmašīna ir pāri ielai, savukārt man abu tuvums šobrīd ir gana svarīgs, un to pat neatsver pagalmā atrodamā viņa meitas spēļu mašīna. Tajā pašā dienā apskatu vēl vienu istabu - ērti sasniedzamā vietā, bet ne pārāk apdzīvojamu - arīdzan ne pārāk tīrīgiem līdz-īrniekiem. Tik "ne pārāk", ka viņu landlady ir nolīgusi apkopēju, kas reizi nedēļā apciemo šo īpašumu un telpu liego aromātu atceros vēl pēc pārdesmit minūtēm. Tad...nedaudz mainu meklēšanas stratēģiju un atrodu pāris īres sludinājumu ideālā vietā, t.i. starp universitāti un pilsētas centru. Vienā dzīvesvieta būtu jādala ar trim puišiem un jādzīvo 3. stāvā (elementāri aprīkota istaba, bet tās iekārtošanā varētu izpausties), otrā ar 3 māszinību studentēm (te gan jāmaksā īre uzreiz par 3 mēnešiem + depozīts, kopā >1K). Trešā - kopā ar 5 studentiem, ļoti glītā un plašā mājā, kā noprotu, visi savā starpā arī ļoti labi saprotas. Pa vidu tam visam, arī mans deju partneris meklē jaunu dzīvesvietu, un vienu brīdi meklējām kopā, līdz secinājām, ka 2-3 istabu dzīvesvietas ir daudz dārgākas un visbiežāk nemēbelētas, turklāt viņam jāizvācas no savas dzīvesvietas šonedēļ, iekām man izvākšanās datums nav akmenī cirsts. Šo domu, vismaz pagaidām, atmetām. |
1/2/15 05:05 pm - Piedzīvojumi turpināsŠodien mana pirmā darba diena pēc svētkiem. Ļoti novērtēju savas landlady aizdoto modinātāju, jo pat AR to ir grūti pamosties. Jūtu, ka iepriekšējā dienā gulēts līdz 15:00 un ka šajā naktī vējš šūpinājis vēja stabules tik skaļi, ka aizmigt nesanāk. Arī pirmā diena, kad darba vieta pēc svētkiem ir atvērta. Uz darbu devos ar lielu interesi - sak, vai durvis būs atslēgtas vai joprojām ciet. Jau grasos tās vērt vaļā, kad ieraugu - piesprausta zīmīte, ka atslēga nedarbojas. Kolēģis ticis iekšā pa logu, un nu.. daru to pašu. Acīmredzot, vaina nav bijusi manā atslēgā vien, bet pašā slēdzenē.Menedžere atraksta kolēģim īsziņu, sakot, ka ir sazvanījusi atslēdznieku, kurš solījies būt klāt divu stundu laikā. Pēc pāris stundām menedžere atnāk pati (bet atslēdznieka nemana), atnāk viņas draudziņš un abi mēģina durvis lauzt no abām pusēm - bet neveiksmīgi. Atslēdznieks, izrādās, svinējis tik jautri, ka sajaucis laikus - ātrākais, kad viņš varot būt klāt, izrādās, ir pirmdiena. Savukārt mūsu kompānijas birojs, kura galvenie čaļi varētu atrisināt lietas, neatbild. Spriežam, ka noteikti joprojām lasa rīta avīzi. Biezu, biezu rīta avīzi. Cita starpā nolemju, ka jāpainteresējas bankā, varbūt viņi atraduši telefōnu kopā ar iemaksātajām naudiņām. Ticamība šāda iespējai, protams, ir maza, bet tā kā mājupceļā esmu bijusi tikai darbā, uz banku un mājās, gribu izslēgt arī to. Saņemu drosmi pusstundu klausīties automātisko atbildētāju, superīsu klasiskās mūzikas gabaliņu uz riņķi un izvēlēties starp taustiņiem "1", "2" un "3". Pēc jaukas sarunas ar četriem cilvēkiem Stīvs man sola, ka sazināsies ar Jorkas filiāli un noskaidros lietas. Ka Jorkas filiāle man atzvanīs 3h laikā. Ka, nē, Jorkā nav telefōna, uz kuru varētu piezvanīt es "pa tiešo" (šim nu gan es neticu, bet lai jau Stīvam tiek - izliekos saprotam). Trīs stundu laikā banka nezvana, bet beidzas mana maiņa. Dodos uz banku pati. Sagaidu savu rindu biznesa klientu stāvā un jautāju, vai viņi nav atraduši telefōnu, bet sieviete vienkārši... aiziet! ------- Paiet minūte. -------- Viņa nāk atpakaļ, kaut ko dikti priecīgi slēpdama aiz muguras, un vaicā, kādā krāsā tad šis bijis. Saku - violetā. Un viņa man pasniedz telefōnu!!! Sakot, ka lidojums lejup bijis gana ilgs un nezinot, vai strādās, bet te nu tas ir. Esmu ļoti priecīga un simtkārt saku paldies. (Tagad esmu mājās un strādā gan!) Izejot no bankas, domāju, ka žēl, ka nebija iespēja viņai kā labāk pateikties, lai momentā atskārstu, ka esmu pilsētas centrā un te visapkārt ir veikali, kur tirgo šokolādi. Aizeju uz vienu un iegādājos kasti ar sālītu karameļu šokolādē izlasi - tur ir gan sudraba, gan zelta, gan spīdīgi sarkanas konfektes. Sagaidu savu rindu vēlreiz, iemetu viņas atvilktnītē un vēlreiz pasakos - un tagad viņa kampj pēc elpas un ir dikti priecīga un paldieso. Urā! (happy) end |
1/1/15 05:15 pm - Trakā GaduMijaIlgu laiku man 31. decembrim plānu nebija. Protams, bija to skice - ballēties un satikt draugus, kā jau katru gadu. Galu galā tas izveidojās par plānu strādāt priekšpusdienā un vakarā doties uz ballīti universitātē, pēc draudziņu satikšanas tur - uz pilsētas centru.Darbā samērā jestra diena vienatnē, no rīta līdz pat slēgšanai, uz kuru ieradās arī menedžere (un vēlāk arī viņas draudziņš). Visu smuki paveicām, un, ripinoties uz mājām, es vēl pa ceļam aizvedu naudu uz banku. Tur ir tāda ērta (bet sena) sistēma ar bankas sienā (!) iebūvētu metāla atvilktni. Atvilktni atslēdz, ieliek zelta maisus (vai naudu), aiztaisa -- un nauda iekrīt kaut kur bankas dziļumos, kur vēlāk to bankas rūķīši ieskaita kompānijas kontā. Mājās savukārt secinu, ka telefona... nav. Tātad - palicis darbā. Sapucējos vakara ballītei, smagi nopūšos (jo kā nekā 15 jūdzes = 24 km uz velō Vecgada vakarā), un dodos atpakaļ. Apkārtne ir nedaudz izmirusi, tomēr drošībai aizslēdzu durvis no iekšpuses. Rosos dažas minūtes, un jūtu, ka mani no ārpuses vēro (iespējams, domā, ka esmu slikti maskējies zaglis). Telefonu neatrodu. Zvanu menedžerei, jo varbūt viņa, ejot prom 5min pēc manis, manījusi un nolikusi citur, bet - neceļ. Nospriežu, ka šodien neko īsti nevar darīt, tāpēc jāripinās svinēt. Izdzeru espressō (jo >20h nomodā nav joka lieta), un lepni demonstrēju tiem, kas mani caur logu vērojuši, ka man ir atslēga un kase nav pasista padusē. Bet atslēga nedarbojas. Un arī pēc desmit minūtēm nedarbojas, savukārt cilvēki aiz loga turpina skatīties (no attāluma, protams), ņem rokā telefōnus un kādam zvana. Pie sevis nosmeju, par to, kā man diskrēti sanāca "atnākt pēc telefona", pieklauvēju pie loga un māju šiem. Bet viņi vienkārši AIZIET. Pārtraucam pārraidi ar 10 sekunžu mini-paniku. Domāju, ka Gadumija jau nekur neaizmuks, lai gan sagaidīt to ieslēgtai darbā nebija mans plāns. Beidzot man izdodas pamāt un pievērst 2 policistu uzmanību. Pasniedzu viņiem atslēgu pa logu, lai pamēģina no ārpuses. Viņi pamēģina. Pamēģina vēl. Atslēga nedarbojas. (Atgādinājums par mini-paniku un smiekli). Tiek noskaidrots, ka nevienam nav arī rezerves atslēgas. YAY. Pa to laiku uz stacionāro telefonu zvana kolēģe, ar kuru menedžere sazinājusies, jo viņai pašai bail atzvanīt (ha). Beigās sazvanos ar menedžeri, vienojamies, ka izkāpšu pa logu un situāciju risināsim 2015.gadā, lai dzīvo Vējiem līdzi filosofija! ** Ballītē ierodos kādu stundu vēlāk, daži draudziņi ir uzkavējušies, lai mani satiktu (aawwww), bet jau dodas prom. Izstāstu savu piedzīvojumu ar atslēgu, viņi sirsnīgi uz mani skatās un saka: "Only you. Only you!". Ar savu vienīgo kursabiedreni, kas te vēl palikusi un viņas vācu draudziņu dodamies uz pilsētu. Ar kājām. Pirms tam gan spēlējam spēli "atrodi nu, kur Anda atstāja savu riteni". Viņa viņam skaidro: "Anda is awesome. She gets lost sometimes. She comes an hour late to every event, but then everybody is still happy to see her because she brings a beautiful flower decoration from rare cornflowers - or something alike." Pa ceļam tiekam izglītoti par to, kā noteikt pūču dzimumu pēc to dziesmas, apspriežam mazgāšanas līdzekļus (!) un beigās secinām, ka šī pastaiga ir fragments no filmas, kur varoņi iet un pārdomā aizejošo gadu. Un mēs, protams, esam mūziklā. Centrālā pulcēšanās vieta ir Jorkas katedrāle (York Minster). Mums ir divas versijas: A-būs salūts (uz šo visi ceram); B-salūta nebūs, tikai skanēs katedrāles zvani. Galu galā, ir abi, visi laimīgi apskaujas un dzied (drīzāk simulē dziedāšanu) kādu vecu skotu dziesmu, kurai vārdus nezina, bet tā ir Jaungada tradīcija. Mēs atrodam krogu, kur nedaudz pasvinēt. Sajūsminos par party poppers kreppapīra strēmelēm (kas pavisam nejauši kļūst par mūsu kompāniju vienojošu matu aksesuāru). Puisis stāsta, kā popper darbojas (jo man par to nav ne mazākās nojausmas) ar stjuartes cienīgu horeogrāfiju (par ko, protams, esam sajūsmā), un tad sākam runāt par to, kāda māksla ir pārdot vienkāršas, vajadzīgas lietas: "How would you sell a sponge? Sell it to me!" "NEW! It's like a regular sponge, but better. Try our vegan eco bio fairtrade sponge. Dairy-free! Gluten-free!" * "How would you sell a condom to a nun?" "..Look at this simple way to quickly waterproof your bible!" (Apdomājas) I think nuns are quite naughty." |
12/26/14 11:20 pm - Ziemassvētki tālienēRe, tā nu biju plānojusi ik pārdienas ierakstīt savus UK piedzīvojumus, bet to piedzīvojumu (vai arī piekusumu?) tik daudz, ka līdz rakstīšanai netiek. Tomēr domāju, ka mani pirmie Ziemassvētki prom no Latvijas mājām, ģimenes utt. ir pirms-gulētiešanas-ieraksta vērti.Ir bijuši pussvinēti, pārsvinēti, dramatiski un pat ļoti skaisti Ziemassvētki, ir bijuši Saulgrieži - tomēr šķiet jocīgi, ka šie ir pirmie PROM. Vēl jocīgāk man visa decembra garumā ir bijis tikai tad, kad uz jautājumu par Ziemassvētku plāniem atbildu, ka tādu nav un ka nē, mājās nebraukšu, pretī saņemot līdzjūtības pilnu skatienu /nopūtu/garu "awww" dvesienu, turpretī man pašai nešķiet, ka kaut kas trūktu. Labi, labi, plāni tomēr tika izkalti: Skype ar mammu un omu 24. decembra vakarā (kad mums pierasts svinēt) un pusdienvakariņas ar pāri (plus viena vecākiem), no kura īrēju dzīvestelpu 25. decembrī (kad viņiem pierasts svinēt). Tad nu 24.12. pēc darba atskārtu, ka visi veikali nestrādās vismaz divi dienas, lecu uz jaunā velō un ripinājos iegādāties ēdienus mielastam. Tuvīnais ALDI jau rosīgi meta ārā visus - VISUS - dārzeņus un svaigos produktus cerībā, ka tā ātrāk beigsies darba laiks, tomēr paspēju vēl nomedīt 2 kg mandarīnu kasti. Kasti nācās pie velō bagāžnieka piestiprināt ar velō slēdzeni, lai varētu pārvest mājās (un lai nenozog). Atripinājusi gardumus un ērti iekārtojusi mandarīnu kasti pa rokai izsaucu virtuālajā klausulē Rīgu. Rīga (t.i., mamma un ōma) bija neparasti priecīgas un pļāpīgas. Oma: "Man ir sarkans deguns, jo mēs dzērām VĪNU!!! (..) Bet tas ir baznīcas vīns, to jau var!" (un sāk aizrautīgi smieties par šo veikli izdomāto aizbildinājumu). Vēlāk aizdedzināju (no plīts, ha!) savu ekōsveci ar ziediem un domāju, ka tā vai tā šie Ziemassvētki - bez ōpapa - būtu citādāki. Tukšāki. Ka tas, ka esam tālu, varbūt to sajūtu zināmā mērā izlīdzina. Ka ļoti jauki, ka tomēr varam katrā pasaules malā svinēt kopā, nemanāmi paejot veselai stundai. Vakardienu savukārt ļoti labi apraksta "What did I get for Christmas? Fat. I got fat.". Pēc fantastiska 11h miega lēnām kopā sākām gatavot gardumus, kamēr Čārlijas vīrs bija aizbraucis pēc saviem vecākiem. Pēc daždesmit minūtēm noskaidrojās, ka abi jau zina manu vārdu (te gribētos pieminēt, ka Sema tēvam ir neparasts vārds - Bairons), viņa māte man dod buču uz vaiga (!). Un, kā izrādās, viss sākas ar dāvanu izsaiņošanu, un arī mani Ziemassvētku vecītis (vai kāda Santa) nav aizmirsis.. kamēr es atskāršu, ka manas dāvanas un dāvanu iesaiņojums joprojām nav saticies. Pēc šī šausminošā konstatējuma pamanījos klusi aizlavīties no šī procesa un, domājams, uzstādīju saiņošanas rekordu, 5 min laikā sapakojot 2 saldas dāvaniņas spožā zelta papīrā ar zvaigznīšu u.c. uzlīmēm. Dāvanas, kuras viņi bija sagādājuši man, trāpīja desmitniekā: termokrūze, zeķučības (jo jaunpaņemtais suns manas zeķes sagrauza momentā), zemesriekstu sviests (jo pieminēju, ka pēdējā laikā garšo ar ātrumu 1 burciņa dienā) un Brazīlijas rieksti šokolādē (jo es neesot pagaršojusi šo "staple food"). Ļoti jauki, ka tādus sīkumus atceras. Izēšanos sākām ar starteri, kas bija viņu gādāts kamambērs (vai pastēte) + manis gādāta dzērveņu mērce ar portvīnu un kanēli (veiksmīgs pirkums impulsa rezultātā) un svaigiem salātiem. Neatņemama tradīcija Ziemassvētkos ir t.s. "crackers" - konfektes veida iesaiņojumi, ko katrs rauj aiz sava gala (un tad sajūt vieglu petaržu smaržu), savukārt iekšā ir pauspapīra kronītis (kuru jāvelk, lai svētku sajūta ir klāt), kāds joks vai mīkla un mazs nieciņš - dāvaniņa vai, mūsu gadījumā, plastmasas mašīnītes ar Ziemassvētku vecīšiem, ar kurām rīkot sacensības. Tad - dzērieni un gaidījām, kamēr viņu pīle izcepsies, un runājām par suni/izklaidējāmies suni vērojot. Un te izsalkušajiem tālāk nelasīt, jo uzskaitīšu visus fantastisko, ko ēdām: -Cepti/vārīti kartupeļi -Cepti kāļi, burkāni un pastinaki ar medu -Blanšēti virziņkāposti -Sviestā apcepti (pašaudzēti) Briseles kāposti ar sīpoliem -Latvijas pelēkie zirņi ar karamelizētiem sīpoliem -viņiem: pīle un cepetis, man: sēņu (chestunut+shiitake) mērce ar crème fraîche -Jorkšīras pudiņš -Laimas piparkūkas Starpbrīdis: pastaiga ar suni. Pēc pastaigas ar suni: silts, ļoti aromātisks Ziemassvētku pudiņš ar putukrējumu. Finālā vēl uzspēlējām britu ALIAS versiju, ar lielu jautrību noslēdzot vakaru (kur putni tika skaidroti kā "little flying animals" un Saule tika pie apzīmējuma "the shiny thing in the sky"). Kopumā - fantastiski, kā neplānoti tiku pie iespējas iepazīt vietējās tradīcijas autentiskā gaisotnē un lieliskā kompānijā. |
11/21/14 12:14 am - +Jocīgi savā vārda dienā atrasties ārzemēs. Gan apkārtējie nesaprot, kāpēc vajadzētu ballīti, gan pati esmu pārsteigta, kāpēc mans vārds redzams ziņu portālā blakus datumam. |
11/21/14 12:13 am - Pastāstīšu, kā man sokas ar darba meklējumiem8. novembrī bija mana pirmā darba diena. Darbs - nu super foršs! Man ir 8h līgums sadzīves tehnikas veikalā, kur demonstrēju "Tefal" cepamrīkus ("Just 1 tablespoon of oil for 1 kilo of potatoes..") un dažādas espresso mašīnas. Jā, jā, demonstrēšana iekļauj sevī garšošanu! Jutos tā, it kā pie sevis uzņemtu ciemiņus.Šī darba intervija ilga aptuveni 10 minūtes. Pārmijām pāris teikumus, un menedžeris man saka: "If there wont be many costumers on that day, we'll do that beforehand - but, still, this job might involve peeling potatoes from time to time. Will that be a problem for you?". Pasmejos un nosaku, ka man patīk gatavot (un brīnos, kad viņš vēlāk stāsta, ka uz darbu VIRTUVES tehnikas veikalā piesakās ļaudis, kam tā ir "a problem"), un darbs rokā. Forši - ar šiem ienākumiem varu segt vismaz pārtikas izdevumus. * Tajā pašā tirdzniecības centrā, kur man ir darbiņš, nointervējos vēl saulesbriļļu veikalam. Menedžere - interesanti žestikulējoša rudmate ar teatrālu mīmiku mani spīdzināja stundu ar stipro un vājo pušu jautājumiem, pastāsti man, kad saskāries Gadījumu "..kur bija labs komandas darbs", "..laba apkalpošana kādā iestādē" utml. Gadījumiem, bet tā arī darbā nepieņēma. * Uz ar-vidi-saistītiem darbiem un citām "balto apkaklīšu" vakancēm ir aizsūtīts kāds miljōns pieteikumu, eju uz konsultācijām universitātes Careers center, tomēr ne uz vienu interviju vēl neesmu uzaicināta. Tas rada buķeti ne pārāk patīkamu sajūtu. Saprastu, ja intervijā neveiktos (piem. kandidāti ar lielāku/specifisku pieredzi), bet te - klusums... * Ievērojamākais sasniegums bija aicinājums uz "Assessment center" sporta klubā, kur pieteicos par "Member relations manager". Kopā bijām 7, visi pārējie briti, un tad nu sacentāmies par to, kurš tiks strīdēties ar neapmierinātiem klientiem. ..Viena centīga dāmīte, kas jau iepriekš strādājusi sūdzību nodaļā, kura visiem stāstīja par saviem bērniem. Tā, ka varētu šķist, ka viņai mājās ir vismaz 20 (lai gan faktiski bija tikai 3). ..Jauna meitene, kas šurp pārcēlusies no Londonas un runājot sinhroni plivināja rokas. ..Jauns puisis, kas strādājis par apakššefu ("sous chef" - pavāra palīgu, tas ir) un jau norunājis jaunu darbu decembrī, bet izmēģina laimi. ..Austrālis, kura akcentu nevar manīt, jo viņš iemigrējis šeit bērna vecumā. ..Pāris uzkačātu puišu ar vienaldzīgu sejas izteiksmi. Bet varbūt tas no agrās celšanās. Lai nu kā, pēc jaukiem uzdevumiem par izdzīvošanu uz Mēness pēc NASA kuģa avārijas (komandas darbs, kurā jāsaliek prioritātes līdzi ņemamajam ekipējumam), trim no mums pateica "atā, jo citiem ir vairāk pieredzes" (mūsu CV, protams, tas neeebija rakstīts..). Toties saviem komandas biedriem iemācīju ko jaunu: uz Mēness sērkociņi nefunkcionēs. * Nākamajā dienā (13. novembrī) biju vēl uz 2 intervijām - Le Creuset (emaljas trauki, pannas utt. - tirgus līderis ar ļoooti senu uzņēmuma vēsturi, kā izrādās) un veselīgā ēstuvē/kafijotavā iekš mūsu pasakainās vilcienstacijas. Secināju, ka ir ārkārtīgi patīkami sastapties un sarunāties ar cilvēciskiem intervētājiem; sarunas, nevis nopratināšanas veidā (ir, ir daudziem indeve skatīties "no augšas" - un, nedo' dies', pasmaidīt). Ak, jā, un no abām saņemti darba piedāvājumi. * Paralēli šai epopejai, mani Facebook sazīmējis kāds kungs un aicina kļūt par biedrības izpilddirektori Latvijā. Tas nozīmētu darīt visu to, ko labi protu un jau daru līdz šim ar studentiem, bet... jāreģistrējas kā pašnodarbinātajam "jo tas esot izdevīgāk" (jo atvaļinājuma naudas, slimības/bezdarba/dekrēta u.c. pabalsti jau nu gan ir totāli neizdevīgi...) un alga ir zemāka par to, kas man iepriekš Latvijā bija. Vakances nosaukums ir TIK vilinošs, un tāpat arī funkcijas - pazīstamas un lielākoties patīkamas: ņemties, organizēties. Bet.. pašnodarbinātais? Turklāt ar nezināmu algu? |
6/24/14 12:05 pm - Thai FarmPedejas 11 dienas seit pavadu, irejot sava taizemiesu kursabiedra viesistabu. Vins dzivo viena maja ar taizemiesu meiteni, kura stude kino un literaturu, un kolekcione visadas retro lietinas, manuprat, doties uz t.s. flea market ir tads ka vinas hobijs. Cita starpa, vinai ir liela vecu, bet nedarbojosos fotokameru kolekcija, kurai katru nedelu vai vismaz menesi nak pa jaunam eksemplaram klat, ka ari 2 retro Raleigh vellapedi, kurus vina ir vizinajusi surp no Londonas. Tas ir, vizinajusi kadas 4h. Viens no tiem ir nedaudz trucigs bremzu zina un vispar ir jasalabo, lai ari kaut cik ripotu uz prieksu. Ta nu vakar kaut kas notikas ar parasto vellapedu (kurs ripo) un vini nolema uzsakt renovacijas procesus. Protams, tas viss notika ap plkst.23:00, kad visi bijam uz vietas.-Did you fix the bike? -No. -You could borrow one from F. She has 4 bikes. -Yes, she keeps... a bicycle farm. -It's like you - you have a camera farm! |
12/2/13 02:36 pmVakar man bija vislabākā saruna ar kaimiņu, kāda iepriekš bijusi. Cita starpā viņš uzzināja, ka neēdu gaļu.- You dont eat meat? Are you a vegetable? |
12/2/13 12:01 am - Oktobris 2013Septembrī izdarīju grūtu izvēli. Proti, ilgstoši nevarot
izšķirties starp divām alternatīvām, nolēmu darīt to, kas tajā mirklī šķita prātīgākais. Atteicos īstenot savu
ceļojumu uz sapņu zemi Austrāliju, kur vēlos nokļūt kopš 8 gadu vecuma, un
devos studēt uz Angliju. Devos pēc vēl viena MSc, tā kā nepamet sajūta, ka LU
apgūts maz „praktisku” zināšanu, lai gan teorija – kā iepriekš un arī tagad secinu
– ir ļoti augstas kvalitātes. Devos pēc dzīves pieredzes. Devos, kaut mani
baidīja drūmais laikapstākļa vaigs un ik pa laikam jancīgie briti. Trešā oktobra vakarā ierados lidostā. Pie bagāžas nodošanas
rindu nebija. Atvadījos no tuvajiem cilvēkiem, un devos drošības kontroles
virzienā. Bet – te tev nu bija! – kopš 1. septembra Ryanair ir jāmaksā
nodoklis. Pašam jāiet pie kases un jāmaksā, bet to pavēstī nevis pie bagāžas
nodošanas, bet tikai tad, kad no visām pusēm esi noskenējis savu biļeti pie
drošības kontroles (lieki teikt, ka otrā lidostas galā). Tad nu diebu uz to pirmo galu, kur kasē sastapu sen
nesatiktu skolasbiedreni. Īsi aprunājos, un – lidot! Mančesterā nolaižamies pulksten 23:00, un es steidzīgi
meklēju autobusu (nez kāpēc es iedomājos tieši par autobusu?) staciju. Uz vienu
pusi nav, uz otru... redzu daudz pieturas, bet tās, kā izrādās, pārvadā
pasažierus pa autostāvvietu. Zvanu Dārtai. Dārta nezina. Visbeidzot man
lidostas darbiniece (ļoti pozitīvi noskaņota, melnādaina meitene) dod norādes,
ko varu saprast. Pie autobusa esam divi. (manuprāt, jau esmu teikusi, kā man
patīk angļu autobusstacijas – slēgtas telpas ar tablo pie katras pieturas, un
autobuss pienāk pieturā, kas atrodas aiz slīdošajām durvīm) Šoferis ātri, ātri
ieliek manu koferi bagāžas nodalījumā,
un mēs apsēžamies. Uzmeklējusi naudas, dodos pie viņa, bet kā atbildi saņemu
„SIT!”. Tā nu nokļūstu Mančesteras centrā par velti :) Pirms brauciena esmu savu pieslēgumu nomainījusi uz
priekšapmaksas karti ar minimālu tarifu... un šķiet, ka ar Dārtu to esam
gandrīz norunājušas. Kaut kā vēl paspējam sazināties un izsaukt man taxi. Taxi
šoferis ļoti patīkams, un ļoti pļāpīgs, stāsta, ka viņam te patīk, jo ir daudz
kultūru, ka viņš pats ir no Pakistānas, un vēl viņam ir 3 bērni. Un ka viņa sieva
(britiš) nevēlas doties uz Pakistānu,
un ka viņš pats īsti arī ne – „in my country, there is too much trouble”.
Satikt Dārtu ir brīnišķīgi un vienojamies, ka brauksim ciemos viena pie otras. Četras stundas miega, izsaucam taksi, un esmu ceļā uz
vilcienu. Vilciena stacijā man ir jāsaņem iepriekšpasūtītās biļetes no automāta
– ko arī izdaru. Atrodu savu bānīti, bet, tā kā vēl ir laiciņš, aizjožu uz
kiosku nopirkt vietējo SIM un zvanu kredītu (top-up) – zinot, ka Jorkā man nebūs laika apstāties, jo 10 minūšu
laikā jātiek no stacijas uz klasesbiedra mājām, ja vēlos kaut kur novietot savu
koferi. Vilcienā secinu, ka SIM neder manam mini-telefon-datoram –
proti, standarta SIM. Paņemu taxi (jo ātrāk). Šeit ir solīds angļu kungs. Viņš
zina ielu, kur man jānokļūst, bet nesaprot, kur atrodas māja ar tādu nosaukumu.
Tad nu kungs zvana klasesbiedram, un pēc brīža jau, izkrāmējusi mantas, kopā ar
klasesbiedru jožu uz universitāti. Universitātes apmēri ir iespaidīgi. Noskaidroju, kur ir mans
departaments (pašā viducī!), saņemu savu informācijas paciņu, un dodos saņemt
studenta karti, tad uz lekciju, un tad uz centru pēc mikro-SIM, tad atpakaļ, un
vēl pa ceļam sarunāju istabas apskati, un vakarā uz „maģistru un doktoru (postgraduate) pieņemšanu ar
dzērieniem”departamentā. Kopumā mana pirmā nedēļa tā arī pagāja – ātrsoļošanā starp
universitāti un dažādām potenciālajām dzīves vietām. Turpinājums sekos! |
Powered by Sviesta Ciba