Dzīvesvietas meklēšana jeb ieraksts ōmitei - 2. daļa
Un tagad - pāreju pie interesantākā.

Joka - un intereses - pēc devos apskatīt vienu neticami lētu telpu, ko piedāvā viena no simts šejienes aģentūrām, piedēvējot cēlu nosaukumu: property guardian. Īpašums ir izbijis aprūpes nams, kurš atrodas ļoti, ļoti tuvu manai pašreizējai dzīvesvietai, turklāt katram īrniekam tiek piešķirtas 2 istabas. Atrodu. Pie sevis nodomāju, ka aprūpes namu - kur cilvēkus būtu jāaprūpē atlabšanas procesā u.tml. - ir uzcēluši ciniski tuvu kapsētai. Kopā ar aģentu dodamies iekšā. Abas istabas, kā izrādās, šķir koridors, bet tās ir viena otrai pretī. Mēbeļu nav. Vienai nav arī spuldzītes, un aģents ārkārtīgi galanti ieslēdz telefonu, lai telpu nedaudz izgaismotu apskatei. Istabas tiek izīrētas tikai pirmajā stāvā (pārējos spokojas?), un viņš man stāsta, ka daži te dzīvo jau gadiem, daži - paliek tikai pāris mēnešus. Un daži, kā ievēroju, rīko izstādes: kāds kungs izkāris veļu uz margām, kas ir pie koridora sienām. Zeķes, apakšveļa u.c. - teju visa gaiteņa garumā. Ēkai ir arī vairāki plusi: tai pa koridoru var apiet apkārt (lasi: apmaldīties un neatrast savu istabu), te ir vairākas virtuves un sanitārie mezgli un pašā ēkas vidū ir skaists dārzs. Dārzu īpaši neredz, jo ir ziema un tumšs, bet tā centrā ir skulptūra, tātad - skaisti. Aģents runā laipni, tomēr pa telpām izvadā mani ātriem soļiem (pat izstādi nepagūstu lāga apskatīt, paskrienam tai garām). Varu just, ka šis stāstījums ir mēģināts daudzdesmit reižu un vairākums interesentu savu interesi ir zaudējuši.

Vakar (10/01/15) gadījās apskatīt vēl divas potenciālās dzīvesvietas. Viena - fantastiska māja ar lielisku interjeru, dārzu, kamīnu, vairākiem dīvāniem, baseinu. Izīrē ļoti eleganta, 56 gadus veca sieviete. Iedzeram pa tasei jasmīnu tējas un sarunājamies - man ir jautājumi, un viņai arī. Lai gan lielu daļu no šiem jautājumiem nepaspēju uzdot, stundas laikā esmu uzzinājusi visu līdz pēdējam sīkumam par viņas ģimeni, radiem, piedzīvojumiem ar citiem īrniekiem (un potenciālajiem - piemēram, kungu ar trim kaķiem, kuram viņa teikusi "NĒ"), dramatisku šķiršanos un to, kā šī māja ir tapusi no nulles, ar milzīgu piepūli un miljōniem, viņa man ir nodemonstrējusi (jā, cēlusies kājās un nodemonstrējusi), kā ballītē zumbu dejoja puisis ar vienu roku un divām partnerēm, zinu, ka viņas piemīlīgā mazmeitiņa slimo ar ļoti retu, jaunatklātu slimību, esmu redzējusi viņas, viņas meitas un viņas māsu kāzu bildes... un, izrādās, viņas mamma ir no Ķīnas, ko nekad nevarētu pateikt (ja vien ne tās kāzu bildes...). Savukārt attēlos, kur viņai ir pie piecdesmit, pati izskatās tā, uz 27. Tāpat viņa nemitīgi atkārto, ka visu dzīvi bijusi "tik tieviņa kā es, redzi, redzi, bet tad tā menopauze". Saprotu, ka vienīgais veids, kā izkļūt no šī dia(mono)loga ir atzīties, ka man jau pirms kāda laika bija jābūt deju nodarbībā - un mukt, lai gan saruna ir ļoti interesanta. Kaut arī vienu brīdi domāju, ka šo te īrēšu par spīti attālumam un cenai, saprotu, ka bez interneta un ar risku nejauši iekļūt vienlīdz garās sarunās arī ikdienā diez vai būs aršana.

Otra māja ir smieklīgi tuvu universitātei, bet ar tik diskrēti novietotu piebraucamo ceļu, ka ne pamanīt. Saimnieks man izrāda milzīgu istabu, ko vēlas izīrēt par 500 mārciņām mēnesī (ar lielu vannasistabu un trim iebūvētiem skapjiem), un divas nedaudz mazākas, no kurām viena atbrīvosies mēneša beigās. Šur tur mājā aizķērušies vintage spēļu/dziesmu automāti. Kopumā izskatās, ka cilvēki, kas še dzīvo (jauni, strādājoši cilvēki), vairāk turas savrup. Pats viņš strādā par vadītāju projektā, kura mērķis ir uzbūvēt kuģi, kurš būtu aprīkots ar vairākiem ģeneratoriem. Ģeneratoros izmantotu fizzy gas no Ziemeļjūras dzelmēm, un saražoto elektroenerģiju transportētu pa vēja ģeneratoru infrastruktūru uz salu - jo pašu vēja ģeneratoru efektivitāte, kā izrādās, ir zem 30%. Un - visbeidzot - ar šo kungu arī norunājam, ka viņš man pārsūtīs līgumu.