Somas, somas...
Vai jau teicu, ka man nepatīk dienas PIRMS, it sevišķi, ja tās saistītas ar somu kārtošanu?
Tā kā bieži vien ir šis untums - sakrāt inerci pēdējam mirklim, tad nu čakli šobrīd pošos vēl joprojām rītdienas 14h braucienam, kurš sākas.. hei, jau ap 5.oo no rīta! VARENIII.

Bet, pa starpai, šodien pabeigts norvēģu valodas kurss. Tagad smērēju ļoti norvēģiskas pitasmaizītes ar Hvitost un citiem labumiem, un štukoju, kurā kabatā tās vislabāk varētu ietilpt. Šito mums ģeometrijā diemžēl neiemācīja. Ģeorallijā arī ne. Toties maisiņos saiņot es protu visu itin labi (un tos atstāt..iepriekšējās nometnēs?), ja tikai to maisiņu būtu :) Šeit gan labāk derētu kastīte.

Tātad, secinājums ir viens: pulkstens vēlu naktī esmu spējīga rakstīt esejas par maizītēm.

Toties norvēģi bez slēpēm nevar iztikt pat vasarā: šodien redzēju vienu uz slēpēm ar ritentiņiem, sparīgi slēpojot pa asfaltu kopā ar draugiem, kas skrēja dienišķo distanci. Viņu spēju skriet un sarunāties, turklāt šajā reljefā, kur iešana vien prasa fizisku piepūli, nudien apbrīnoju. Bet norvēģis... norvēģis skrien, satiek pa ceļam draudziņu, skrien un runā, pusstundu, stundu. Gadās vakaros redzēt arī tādus, kas apstājas, lai aprunātos, un tad skrien tālāk, bet tā ir cita sērija. Iespējams, ka tas ir tikai mans, trenažieru zāles iemītnieka, šaurais skatījums, bet šī kalnu iemītnieku suga nudien ir fenomenāli izturīga, arī pret picām un alkoholu.

Jā, un beidzot arī māllēpes ir manā kadru kolekcijā, bet šīs bildes būs vēlāk, jo - pagaidām atā uz 2 nedēļām (Oslo, Kristiansanda, Bergena un Stavanger & lieliska ex-skolas biedru kompānija & 17. maijs). Ticiet arī jūs, ka atradīšu arī laipnus CS hostus :)