sēdēju pie ezera,vēros naktī,lēni vilku dūmu un malkoju tēju.lēnas,nesaspringtas sarunas vadot nonācu pie slēdzina,ka viss ir savos plauktiņos.viss ir tā kā jābūt un tieši šī-sakārtotā,mērķpilnā un mīlestības,un dažādas citas patikas,pilnā dzīve ir tieši tas,kas man vajadzīgs.
man ir mana māksla,man ir mani vārdi un notis,man ir mani soļi un atbalsis,man ir mani pamati un mūri.
man nav bail atzīt-es esmu laimīga.laimīgaka nekā esmu bijusi pēdējos pāris gadus.protams arī laimē vajag nedaudz bēdas,lai tā būtu pilnvērtīga,bet in general viss ir neaprakstāmi.

un tu esi laimīgs/a?
vai tu vari man pastāstīt kas ir laime?
vai tu zini kādā krāsā tā ir un kur tā guļ?