Garastāvoklis:	weird
Mūzika:	The Hobos

labvakar.
sen nekur nekas nav rakstīts-mazliet atkla nomoka burtu trūkums.
tātad-pagaišā 5diena bija traki, traki forša. The Hobos ir neatkārtojami laba grupa un man ir divi visvislabākie draugi uz visas pasaules.
šo 5dien sanāca atrasties upesciemā, un aizstaigāties uz kkadu random ballīti nekurienes vidū kur izrādās visi bija zināmi cilvēki. jā, sajūta bija-wtf? :D
nu jā, vakar arī nācās mīties uz Upiku, lādētājiņš aizmirsās, mēs ar Laumu aizmināmies, bet -hehe- nostāvējā pusstundu, daudz zvanījām pie vārtiem, bet-FAIL. lādētājiņu dabuju tikai šodien.

man patīk kā skan vējš, man patīk saule, man patīk pilsēta, tāda pilsēta kāda bija šodien, pustukša, bez steigas, ar dabisku rosību. tādā pilsētā varētu atrasties mūžīgi.

bez tās sajūta nevar? nevar tā vienkārši bezrūpīgi un apsolūti bezemocionāli? kaut gan pat vienaldzība ir emocija. eh, kaut kas pietrūkst. bail minēt, kas, man ir nojausma, bet petiesībā man nav nemazākās sajēgas. mana galva ir viena liela putra, bet kopš katru dienu (kā pēdējos trīs gadus) nedzirdu, ka esmu tizla, beznākotnes radība pat dienas kļūst jaukiņas un vairs negribu izšķaidīt smadzenes pert sienu. vismaz ne katru dienu. tagad pat domāt nav bīstami, tagad bieži aizsapņojos. aizgāja off topiks. jācenšas nerunāt divās valodās un jāpievēršas manam igauņu draudziņam.
bučiņas.