Nelaimīgais, kur tu skriesi? Ak, nelaimīgais, kur lai tu paliec?

Jūra asiņo tavu sāpju priekšā, akmens raud skaļak par sprāgstošām klintīm un nodod tevi. Apguļoties pļavā, katrs zāles stiebrs aiz bēdām noliecas, tu guli viens tuksnesī. Viens un atklāts. Nekur tev nav glābiņa, nekur. Koks tevi uz zara izdos, lai tavs smagums to nenomāktu. Ierocies zemē un saindē to. Tur ir tava vieta.

Šonakt miegā, man grieza nost pirkstus. Vienu pēc otra, ar milzīgām šķērēm, pāršķeļot locītavas un ļaujot tiem iekrist dubļos. Kā tārpi nogrieztie pirksti izmisuši raustījās krampjos. Paši par sevi raka zemi un vāca to aiz nagiem. Milzīgs stāvs ar vecām drēbnieku šķērēm ar žēlumu skatījās manī. Viņš man teica, ka tā vajag, lūdza manu saratni. Viņam tas sāpot vairāk kā man. Tur gan es atļāvos iebilst. Kad pēdējais no pirkstiem nokrita dubļos, tad pirmie jau bija ierakušies.
"Tu jau zini, kamdēļ es tā daru, vai ne?" Lūdzoši un pazemīgi prasīja metāla sāpes.
"Nē, pie visiem velniem, nezinu viss!" Es atcirtu ar mokām, sāpju dēļ es knapi spēju parunāt.
"Man ļoti žēl, ka tā sanācis..."
"Ticēsi, ja teikšu, ka sejā to tev nolasīt nevar?" Es uz viņu paskatījos ar savu vienīgo palikušo aci. Otrs dobums asiņoja.
Viņš neko neteica, tikai ar metāla rīku atvēra man muti un izvilka mēli.
"Man lika šo nomest pie viņu kājām," viņš kā atvainodamies man pateica un ar metāla knaiblēm satvēra manu mēli un lēnām rāva ārā. "Saproti taču, tā tas turpmāk nevar turpināties."
Ar asinīm pilošu mēli viņš stāvēja manā priekšā, nedaudz paklanījās, apgriezās un soļoja prom. Es gulēju dubļos un jutu, kā asinis plūst prom. Apvēlos uz muguras un mēģināju saskatīt debiesis. Virs manas galvas cienīgi sēdēja maitas putni, pieklājīgi gaidīdami, kad es aizmigšu. Vienīgi vārnas neizrādīja nekādu cieņu un jau priekšlaicīgi sāka apvākt manus pirkstus, kas tā jau mēģināja izlocīties. Uznāca klepus un es izspļāvu krietnu daudzumu gļotainu asiņu. Vēl. Un vēl. Vārna pieleca pie pašas sejas un ar interesi lūkojās manī. Pacēlu roku, lai to nožņaugtu un mēģināju satvert tās kaklu. Mans rokas stumbenis turējās pie vārnas, kamēr mani iedomu pirksti to žņaudza. Viņa nebijās. Nē, viņa pateicīgi sāka knābāt pasniegto gaļas kluci. Man sanāca smiekli. Es sāku smieties. Es smējos, ignorējot asinis, kas bija sakrājušās mutē. Es jutu tās tekam ārā pa muti, pāri kaklam. Es jutu tās ieplūstam plaušās. Es smējos, klepoju un miru. Pierausos tupus un atbalstījos uz tā, kas senāk bija rokas. Vārnas ar ķērcieniem aizlaidās prom, tikai maitas putni cienīgi palika savos posteņos. Viņi zināja labāk. Es veltīju garu kliedzienu bendez virzienā. Mutuļojošu un izkropļotu. Tas apstājās, viņa paltraks vēl kādu laiku vējā plīvoja, pirms viņš apgriezās. Mana acs sastapās ar viņa acīm. Es sāku līst viņam tuvāk, smejoties no visas sirds. Es atstāju aiz sevis asiņu un žults ceļu. Viņš nekustējās ne no vietas. Ar tādu kā žēlumu lūkojās manī. Savus desmit metrus attālumā es apstājos. Mēģināju pateikt visu, ko vēlējos, bet nespēju. Tā vietā mežonīgs smieklu rēciens izlauzās no iekšām un piepildīja visu apkārtni. Es sapratu, ka viss, ko tagad varu, ir radīt neartikulētas skaņas. Es nespēju salikt vārdus un tos izteikt. Lai nu tā būtu. Es radīju skaņu, ko es māku vislabāk. Es smējos, rēcu un sajūsminājos par savu stāvokli.
"Mēs abi zinam, kamdēļ tā tam bija jānotiek," noteica bende un apgriezās uz otru pusi, ejot prom. Viņš gāja, lai nebūtu mani jāredz. Viss, ko varēju vairs izdarīt, bija piecelties kājās. Es nostajos uz savām kājām un sāku dziedāt. Mežonīgu, sāpīgu un burbuļojošu skaņu vilnis piepildīja apkārtni. Es dziedāju, nezinot ne vārdus, ne melodiju. Bet tas netraucēja. Tā pat bija vienalga, es deklamētu bībeli vai lūgtu pārtiku. Ar pēdējo enerģiju, kas bija palikusi iekšā, es sāku savu dziesmu pavadīt ar deju. Girezos riņķī un ar rokām glāstīju vēju. Satvert to pirkstos vairs nevarēju. Bende pielika soli. Gulbja dziesma savijās ar Gulbju baletu.
Maitas putni pacēlās spārnos un lidoja uz manu pusi. Viņi zināja, ka vairāk gaidīt nav vērts.

Vēlu vakarā, staigājot pa ielām, satiku cilvēku. Viņš satika mani pirmais:
"Labvakar!"
"Labvakar."
"Nesaaukstēsies?", viņš uzdeva jautājumu, kuru man uzdod diezgan bieži.
"Nē, neparko." Atsmaidīju. Viņu tas, man par izbrīnu, neietekmēja. Kādu laiku mēs skatījāmies viens otrā. Es zināju, ka viņš jau ir iesācis savu sakāmo, tikai tas nav vēl pārnācis pāri lūpām.
"Man reiz bija divi dēli..." Viņš pateica, vērodams manu stāju.
"Kamdēļ bija?"
"Man reiz bija divi dēli..." Viņš vēlreiz atkārtoja. Pēc intonācijas sapratu, ka viņš vairs nerunā ar mani, bet ir jau citur.
"Uzredzi."
"Divi, skaisti, stalti dēli..."

Es turpināju iet. Viņam reiz bija divi dēli, nu viņš viens nakts vidū lūkojas peļķēs.

Cilvēki varbūt nav ievērojuši, bet viņi dalās ne tikai grupās pēc dzimuma, rases, sociālā stāvokļa utt utt. Ir vēl divas šķiras, starp kurām ir savi likumi. Vienkāršāk par vienkāršu - Skaistie un neglītie.

Un lai publika smejas, ja esi otrajā grupā. Šie cilvēki ir pretīgi pēc dabas. Viņi apzinas savu nepilnību, bet cenšas to slēpt. Slēpt no sevis un apkārtējiem. Un viņi ir iemācījušies vienu labu veidu, kā novērst cilvēku uzmanību no savas kroplības. Norādīt uz kāda cita kroplību. Jo tad var smieties. Vienalga par ko. Par invaliditāti, operācijas rētu, ādas problēmām vai apdegumu. Vienalga. Jo neglītāk izskatās otrs cilvēks, jo pats uz fona būs skaistāks. Un tad sākas suņa rejas. Cilvēkam noraus maskas, lai tikai redzētu tā rētas, un caur tām rētām viņu piesmies, jo viņš ir tāds pats. Daudzi padodas, daži tikai spēj izķepuroties ārā no neglīto kārtas un sakārtot sevi. Bet tas nav viegli. Viņi smies par tavām pretīgajām acīm, kā vien tās ieraudzīs. Kad tās aizsegsi, viņi smies vēl skaļāk. Ja nezini vairs ko darīt, tad mūc. Mūc, jo smējējs nav viens. Tie pulcējas baros, un baros tik runā. Ja kretīna biedri uz tavu kroplību neskatās, tad esat vienlīdzīgi. Kad divi tādi satiekas, tad morālu kropļu deju var redzēt.

Noplēs vātis no galvas un turpini.

Pacel acis. Ne slaidās līnijās ir skaistums. Ne perfektā aplī vai žilbinošā smaidā. Tas ir groteskā. Skaistums ir tur, kur sākas vēlme novērsties.

Man nav ļauts pastaigāties ar citiem cilvēkiem. Esmu kā nepatikšanu un problēmu magnēts.

Es, to pat nepieprasot, izsaucu uguni uz sevi, un no tā var ciest visi apkārtējie.

Man to nevajag, jums arī nē.

Cilvēka dzīvībai ir 0 vērtība. Varbūt tikai mākslinieciskā - cilvēka galva uz mieta izstaro nenovērtējamu mīlestību. Nē, nopietni. Cilvēks ir bezvērtīgs. Tā dzīvību ir pārlieku pārvērtējuši gļēvie. "Nenogalē mani, tad stāsies likuma priekšā! Bargā likuma roka tev pakratīs bargu likuma pirkstu un tu varēsi skriet tālāk!" Labi, otro daļu gan viņi parasti nemin.. Iznīcināt kādu, kas tev traucē, nav deesu mēroga noziegums. Tas ir.. Tas ir fakts, sasodīts. Viens sūda fakts, kas nav pat statistikas vērts. Lielais šoks - kāds tevis dēļ raud? Nevajag cilvēkiem pieķerties. Viņi mēdz mirt.

Viss kas notiek, notiek nepareizi.

Gribas pārvērsties par tanku. Par milzīgu Džagernautu, kas spēj nonest tirgus laukumu, par to nepiedomājot. Izšķaidīt gar visām malām kāda sūda ciemata iedzīvotājus. Gribas iekļūt apokalipses asinīs un būt par tā dzinēja spēku. Par vienu no pakaviem vai krēpēm, par slimības un bada nesēju. Par nāves izkapti. Kaut par skaņu, ko tā rada. Gribas sākt milzīgu nāves pirti. Radīt visas sienas asins krāsā, kur, istabas vidū, ar matu kumšķi rokās, milzīgs, neizmērojama izmēra klauns zīmē sauli un zvaigznes. Viņš iemācītos zīmēt tā, kā viņam patiktu. Ar laiskiem vilcieniem un ar asiem pagriezieniem. Tieši tā, kā ir mūžā vēlējies. Ieliktu asins gleznā matu ērkuļa iepriekšējā īpašnieka sāpes. Uzgleznotu kliedzienu.

Tā vietā, niecīgs klauns zem tilta ermoņikas trenē un plēš šādi sirdi uz pusēm.

Es vairs nespēju atšķirt savus sāpju kliedzienus no saviem smiekliem. Tie griezīgi iecērtas ausīs un biedē mani. Biedē un uzbudina. Rada vēlmi raudāt pašam par savu prāta kroplību. Un tad es tieši to arī daru. Es smejos, kamēr asaras tek gar vaigiem, un smejos vēl skaļāk, jo jāraud vēl vairāk. Griezīgi, pretīgi, kā Kuligulas vātis.

Vienaldzība ir aprīta. To ir apvijis naids un riebums. Jā.. Ja ir kādas emocijas, kas spēj noslāpēt vienaldzību, tad tās ir šīs. Un vinīgās. Vienīgās, kas to spēj. Tikai naids man vēl liek spert stingrus soļus un paceltu galvu iet. Kur? Tas jau vairs nav svarīgi. Prom. Tieši uz mērķi. Slīpi tam garām? Kuru tas interesē. Kājas spēcīgi klaudz pret ielu, kad naids manī guļ. Bet tomēr. Tomēr daļa vienaldzības, nevērības ir augusi. Nevērība pret citiem, vienaldzība pret to sāpēm.

Man bija grūtības nodefinēt vārdu "vienalga", tamdēļ man nesanāca īsti labi pateikt, ko domāju. Bet nu esmu sapratis. Vienaldzība tiešām nav īstenais apzīmējums. Tā ir nejūtība. Vai neiejūtība. Empātija ir palikusi, bet līdzjūtība vairs nē. Man ir kļuvis vienalga, par ko tu raudi. Man ir arī vienalga, kamdēļ tu tik sirsnīgi smejies.
Es saprotu tavas sāpes, bet neizjūtu tās sāpīgi. Es zinu arī daudz, neizmērojami daudz viltus sāpju, man par tām vienalga.
Cilvēce drīz aizies bojā, ja mēs neko nedarīsim, bet, nevarētu teikt, ka es vēlētos to īpaši glābt.
Man ir zudušas jūtas, ko var izjust ar ādu, ir palicis tikai mainīgais sirds ritms. Viss, kas manī notiek, notiek dziļi iekšā.

Tu nojaut, kā es jūtos? Un TU tiešām vari pateikt, ka jūti man līdz, šī vārda tiešākajā nozīmē?

Iekšā tukšums. Ne tāds, kā parasti. Tas nav no tiem tukšumiem, kuru var just fiziski, iebāzt tur roku un sagrābt sasmakušu gaisu. Šis ir savādāks, tamdēļ nezinu, kā to īsti nosaukt. Laikam, ka tā būs vienaldzība. Bet nevis vienaldzība, pret kādu notikumu vai pret visiem kopā, bet vienaldzība iekšā. Vienaldzība pašās saknēs. Tā pat nav nepatika pret pasauli. Man pēkšņi ir vienalga par visu.

"Kamdēļ nedari pašnāvību?"
"Vai nav vienalga?"

Es iesaistos kādā diskusijā, un pēkšņi mani pārņem tik liela vienaldzība, ka mans arguments ir atspiešanās pret rokām un skatīšanās acīs. Es nesaku itin neko, tikai lūkojos cilvēkā.
Viņš maldīgi domāja, ka mēģinu iekļūt viņa prātā vai radu kādu neaprakstāmi spēcīgu psiholoģisku manevru. Tajā pat mirklī es esmu vienkārši uz rokām atbalstījis galvu. Bez mērķa, bez vajadzības un bez jebkādiem paskaidrojumiem. Tad, kad pretimsēdošais vairs nevarēja izturēt savu neziņu un ierunājās, es piecēlos un aizgāju. Pat atvadīties vairs nevēlējos. (Kaut arī, man ir pārmetuši, ka es vispār nemēdzot atvadīties.)
Atstāju visu uz galda un gāju ārā pastaigāties. Kur? Nezinu. Vai nav vienalga.

Pret vienaldzību nav ieroču. Tā vismaz man šajā mirklī šķiet. Es mēdzu apātiski iegrimt kādos procesos un turpināt tos tikmēr, kamēr nogurstu. Arī šobrīd, rakstot, es apzinos, ka varu tā turpināt ilgi un dikti, bet jāapstājas. Liekvārdība nav laba. Laikam būs jāiziet sniegā pastaigāties. Un jāiet. Kaut kur. Un neatgriezties dzīvesvietā ilgi. Tukša vienaldzība ir aprijusi prātu un nevērīgi guļ.

Dievs esot visur. Ja tā, tas ir arī manās sāpēs.

Sakuram liekēdim pirti.

Muļķu prātu tu nekontrolēsi. Tas ir tik nepastāvīgs, ka pilnīgi bail paliek no tāda haosa.

Noskataties filmu kādu, gudru, ziniet... Ar spēcīgu domu, un saprotiet, ka tur ir dzīves īstenība. Ka, lūk, tur tas ir apslēpts.
Bet tad atkal, jums rokās nokļūst kāds no pārlieku dārgajiem, bet visā visumā, lētajiem žurnāliem, un atkal redziet, ka tas viss nav gluži tā. Atkal var redzēt, cik iepriekšējās domas ir bijušas nemateriālas. Cik īstenībā viss ir vienkāršāk.
Rokās nokļūst, Sokrāts vai Nīče. Viņi to saka visu gudri un skaisti. Ne gluži tik pievilcīgi, kā žurnāli, bet spēcīgi un kodolīgi. Protams, kas ir jūsu prāts, salīdzinājumā ar to, ko ir teikuši tik gudri un plaši atzīti cilvēki?
Bet, kādu dienu, jums nejauši sanāk intīma saruna ar kādu svešu cilvēku. Un viņš jums saka pavisam ko citu. Bet viņam ir gudras acis un vieds prāts. Viņa seja iedveš uzticību, un jūs saprotiet, ka pār tām lūpām nespēj nemaz nākt meli.

Es neturpināšu. Tā jau esmu devis pārāk daudz piemēru. Un cilvēki cer, ka viņi ieraudzīs dzīves patiesību kādā videolentē. Vai arī, ka kāds to ir uzrakstījis, un nu viņi to var lasīt. Un jā, protams, ja cilvēks runā tumsā, pie iedegtas sveces, viņam ir vairāk taisnība, kā citiem.

Es tev varu pateikt, kas ir īsta dzīve un dzīves jēga. Ievelc elpu. Es zinu, ka tu vari ievilkt elpu, ja tā nebūtu, tu nemaz mani nelasītu. Bet tā pa īstam. Ne tikai ar plaušām, bet arī ar sirdi. Izliec roku lietū. Sajūti tā kluso laika ritumu pāri saviem asinsvadiem. Tur ir dzīve. Tur ir patiesība un dzīves jēga. Redzēt, just, smaržot...

Atklāti sakot, mani moca neliela ziņkāre... Es vēlētos uzzināt, kā jūs mākat lasīt, kā jūs redzat burtus uz fona, un kā tie nosēžas jūsu smadzenēs. Neprasu es to bieži, bet... Tu, ko TU saprati?

Pat sekss vairs nesniedz baudu. Tas ir kā mehānisku kustību kopums ar matemātisku pamatojumu. No orgasma nav prieka un iekšā sēž tikai vienaldzība uz bezjūtību.

Post Scriptum: Sekss nenomāc vēlmi nogalināt. Tas tikai padara to intīmāku.

Lūk, tur ir atšķirība starp lietām, ko saku es, un ko saka citi. Pilni komentāri ir piebāzti, piestumti ar cilvēku idiotismu piemēriem. Tie netiek dzēsti pat gadījumos, kad tiek izmantoti lamuvārdi, sākta rasu naida kurināšana vai aizvainota autora mātes labā slava. Bet tad, pa vidu ierunājos es, un man atbild. Sākās diskusija, un mēs runājam. Bez neviena lamuvārda, bez nepārprotamiem mājieniem par pretinieka seksuālo orientāciju un rašanās vietu. Nepaiet ilgs mirklis, līdz ir izdzēsta un pazudusi nebūtībā šī diskusija, un autors ar drebošām rokām gaida vēl, un dzīvā naidā dzēš ārā katru punktiņu, ko ielieku. Un vairs šī saruna nav bijusi, un tālāk turpina līt nebeidzama idiotisma jūra.
Suņa rejas jau nesāp. Vilka smiekli gan izraisa nepatiku.

Viņš no visas sirds ienīda šo sievieti. Ienīda tik ļoti, ka ar riebumu lūkojās uz visām tumšmatēm. Varētu likties, ka viss bija perfekti, ka viņu savienība bija tikai laimes piepildīta un ka nav labāks pāris atrasts. Pat viņu šķiršanās likās mierīga un harmoniska. Tādas jūs daudz neredzēsiet. Bet viņš viņu ienīda viena iemesla dēļ. Varbūt jums tas liksies muļķīgi, bet tomēr... Viņš ienīda viņu, jo viņa bija parādījusi, kas ir īsta laime. Ko nozīmē smieties un slīgt labsajūtā. Tamdēļ viņš viņu neieredzēja. Jo viņš vairs nevarēja laimi rast alkoholā.

Klusi čuksti piepilda māju. Klusi čuksti skurstenī. Neko nevēstoši, teikumus nesastādoši, lūdzoši čuksti.
Tai mirklī tu sastādi bērnu skaitāmo pantiņu, par skaistām sievietēm skurstenī, apsēdies pie kamīna klāt, un klusi to skaiti tikai viņai, sievietei skurstenī. Klusi atbildi uz viņas čukstiem. Kau arī viņa sen vairs nav skaista un no sievietes šajā pretīgajā miesas pikucī ir maz kas palicis. Uguns paņem visu.
Skaiti pantiņu līdz galam, kamēr čuksti stājas. Tad atstāj viņu vienu, šo miesu skurstenī, un aizmirsti pantiņu - viņa vairs neklausās.

Vajag vienu muļķi, lai izraisītu karu.
Vajag divus muļķus, lai karš sāktos.

"Metāls nesilda," viņa apgalvoja, zīmīgi skatīdamās man acīs, it kā tam būtu jebkāda sakara ar mani - it kā man vajadzētu ko saprast no tā.

"Parasti nesilda viss, bet nereti augsts metāls ir tas, ko cilvēki meklē uzlikt sev uz brūcēm," es atteicu, tikpat zīmīgi un svarīgi.

"Bet ne jau visiem to vajag," viņa laikam mani centās iedzīt kādā pašiedomātā prāta nostūrī. Gūt uzvaru pār neko ar neko. Vārdu kaujas, kas domātas cilvēkiem, kuri baidas lietas nosaukt īstajos vārdos, un dzejiski katrs saprot ko savu un katrs strīdas par savu.

"Tad lai tā paliek metāla specifika," man trūka ko teikt, jo zināju, ka mirklī, kad cilvēks ir vēlējies būt asprātīgs, tas neatdzīs jebkādu sakāvi un ieslīgs galējībās. Lai vairs neatbildētu, es pieliku punktu "Un neviens priekšmets tevi nesilda, ja tam nedod siltumu. Vienkārši metāls ir ilgāk jāsilda un tev nepietiek tam spēka." Nav svarīgi, ko es pateicu. Nav pat svarīgi, ko tas nozīmēja. Galvenais, ka viņa saprata. Viņa saprata to, ko gribēja zināt.

Mani sapņi sāk jaukties kopā ar reālo dzīvi. Naktīs tie apspēlē neskaitāmas situācijas, kas notikušas dienā, un tā kā tas notiek zemapziņā, es nespēju to izfiltrēt. Tikai tad, kad es dienā par to iedomājos, es saprotu, ka nav tas spējis notikt.

Es biju pārliecināts, ka mani meklēja viens cilvēks un prasīju viņam, ko viņš gribējis. Viņš nesaprata. Es teicu, ka viņš bijis pie manām durvīm, bet viņš to noliedza un pieprasīja vairāk informācijas. Tajā mirklī es apstulbu, jo es biju gatavs pilnīgi pārliecināti teikt: "Tad tu pacēli cepuri, atvadījies un izlidoji ārā pa logu." Kādu laiciņu stāvēju apstulbis, atvainojos viņam un beidzu sarunu.

Es nereti daru lietas ar savām rokām neapvienojot visus pirkstus. Es izmantoju vai nu tikai rādītājpirkstu apvienotu ar mazo pirkstu, vai vidējo apvienotu ar mantzini. Nesu es lietas ļoti bieži tik diviem pirkstiem. Nekad neesmu zinājis, kamdēļ man tas tā ir. Ne man viņi sāp, ne kā.
Nesen es redzēju kā tēvs rīkojas ar savu labo roku. Tā nu ir sanācis, ka viņam īsti labi neklausa vidējais pirksts ar mantzini.

Īsti nesapratu, kamdēļ tas ir man. Vai tā ir iedzimtība, vai neapzināti es daru tā, kā dara viņš. Arī, ja tas ir defekts.


Ēdu pie sava vienvietīgā galda. Apskatījos uz metāla cukurtrauku, un tajā mirklī kāds paskatījās uz mani. Atrados viens pats virtuvē un skatījos uz metāla atspulgu. Tas mani sāka bērnišķīgi uzjautrināt. Es, nedaudz ilūzijas aizrauts tam uzsmaidīju. Vienā mirklī viss pārvērtās, un kāds kroplis ņirdza par manu vieglprātīgo smaidu. Turpināju ēst un izlikos, ka neviens mani nav iztraucējis. Tas bija diezgam viegli, jo atkal cukurtrauks bija nolikts tālu prom. Atļaujās ņirgt par mani ēdienreizes laikā...

Kājas izmirkušas, bet tomēr nav auksts. Sejas vaibsti augstumā iegūst nemainīgu stāvokli. Vēl vairāk kā parasti. Par šādu seju smejas vairāk. Laikam tieši tas sakaltums, kāds ir fotogrāfijās rada smieklus, ne sejas plastiskums.

Tikai tumsa manī kņud. Tā rausta un nelaiž.. Nelaižas prom. Kas ir "iekšējs miers"? Man ir aizdomas, ka es nemaz nezinu, ko tas nozīmē. Man iekšējs miers ir vienmēr nemierīgs. Vienmēr, kad es apsēžos pie mierīgas mūzikas, tad miera vietā es jūtu smeldzi. Tā rauj uz priekšu un sviež atpakaļ. Sastindzis sēžu, sirds skaudrāka par prātu.

Saproti, ir kaut kas jāmeklē, ir kaut kas jādara. Sirds pukstus atkal var just nevis tikai kā faktu, bet tīri fiziski tā staipa ādu, kuru cer kādu mirkli pārplēst. Iespējams, ka tas ir tā ir tā varavīksnei līdzīgā parādība "iedvesma." Bet es nemāku neko. Ne zīmēt, ne.. Neko. Un tad es savu nervozo sirdi iemērcu groteskā. Groteskas māksla... Kroplības ir skaistas.

Es esmu sācis pierakstīt sapņus. Ja jūs esat šeit, tad būsiet jau to ievērojuši. Man teica, lai es to pierakstu. Man gan pašam liekas, ka pilnīgi pietiek ar to, ka tas ir manā prātā.

"Sapņi sagatavo cilvēku sarežģītām situācijām, kas var rasties viņa turpmākajā dzīvē."

Paldies, uzmundrinājāt. Zaļu ziedu puķes uz balta kapakmens.

Sievietes raud, kad tuvojas robežai.
Vīrieši raud, kad robeža jau sen ir bijusi pārkāpta un tur vairs neko nevar darīt.