Cilvēki varbūt nav ievērojuši, bet viņi dalās ne tikai grupās pēc dzimuma, rases, sociālā stāvokļa utt utt. Ir vēl divas šķiras, starp kurām ir savi likumi. Vienkāršāk par vienkāršu - Skaistie un neglītie.

Un lai publika smejas, ja esi otrajā grupā. Šie cilvēki ir pretīgi pēc dabas. Viņi apzinas savu nepilnību, bet cenšas to slēpt. Slēpt no sevis un apkārtējiem. Un viņi ir iemācījušies vienu labu veidu, kā novērst cilvēku uzmanību no savas kroplības. Norādīt uz kāda cita kroplību. Jo tad var smieties. Vienalga par ko. Par invaliditāti, operācijas rētu, ādas problēmām vai apdegumu. Vienalga. Jo neglītāk izskatās otrs cilvēks, jo pats uz fona būs skaistāks. Un tad sākas suņa rejas. Cilvēkam noraus maskas, lai tikai redzētu tā rētas, un caur tām rētām viņu piesmies, jo viņš ir tāds pats. Daudzi padodas, daži tikai spēj izķepuroties ārā no neglīto kārtas un sakārtot sevi. Bet tas nav viegli. Viņi smies par tavām pretīgajām acīm, kā vien tās ieraudzīs. Kad tās aizsegsi, viņi smies vēl skaļāk. Ja nezini vairs ko darīt, tad mūc. Mūc, jo smējējs nav viens. Tie pulcējas baros, un baros tik runā. Ja kretīna biedri uz tavu kroplību neskatās, tad esat vienlīdzīgi. Kad divi tādi satiekas, tad morālu kropļu deju var redzēt.

Noplēs vātis no galvas un turpini.

Pacel acis. Ne slaidās līnijās ir skaistums. Ne perfektā aplī vai žilbinošā smaidā. Tas ir groteskā. Skaistums ir tur, kur sākas vēlme novērsties.