pierro:

Muļķu prātu tu nekontrolēsi. Tas ir tik nepastāvīgs, ka pilnīgi bail paliek no tāda haosa.

Noskataties filmu kādu, gudru, ziniet... Ar spēcīgu domu, un saprotiet, ka tur ir dzīves īstenība. Ka, lūk, tur tas ir apslēpts.
Bet tad atkal, jums rokās nokļūst kāds no pārlieku dārgajiem, bet visā visumā, lētajiem žurnāliem, un atkal redziet, ka tas viss nav gluži tā. Atkal var redzēt, cik iepriekšējās domas ir bijušas nemateriālas. Cik īstenībā viss ir vienkāršāk.
Rokās nokļūst, Sokrāts vai Nīče. Viņi to saka visu gudri un skaisti. Ne gluži tik pievilcīgi, kā žurnāli, bet spēcīgi un kodolīgi. Protams, kas ir jūsu prāts, salīdzinājumā ar to, ko ir teikuši tik gudri un plaši atzīti cilvēki?
Bet, kādu dienu, jums nejauši sanāk intīma saruna ar kādu svešu cilvēku. Un viņš jums saka pavisam ko citu. Bet viņam ir gudras acis un vieds prāts. Viņa seja iedveš uzticību, un jūs saprotiet, ka pār tām lūpām nespēj nemaz nākt meli.

Es neturpināšu. Tā jau esmu devis pārāk daudz piemēru. Un cilvēki cer, ka viņi ieraudzīs dzīves patiesību kādā videolentē. Vai arī, ka kāds to ir uzrakstījis, un nu viņi to var lasīt. Un jā, protams, ja cilvēks runā tumsā, pie iedegtas sveces, viņam ir vairāk taisnība, kā citiem.

Es tev varu pateikt, kas ir īsta dzīve un dzīves jēga. Ievelc elpu. Es zinu, ka tu vari ievilkt elpu, ja tā nebūtu, tu nemaz mani nelasītu. Bet tā pa īstam. Ne tikai ar plaušām, bet arī ar sirdi. Izliec roku lietū. Sajūti tā kluso laika ritumu pāri saviem asinsvadiem. Tur ir dzīve. Tur ir patiesība un dzīves jēga. Redzēt, just, smaržot...

Atklāti sakot, mani moca neliela ziņkāre... Es vēlētos uzzināt, kā jūs mākat lasīt, kā jūs redzat burtus uz fona, un kā tie nosēžas jūsu smadzenēs. Neprasu es to bieži, bet... Tu, ko TU saprati?