Sapnis:

Milzīgs, ar lietām un priekšmetiem piesātināts lauks. Te ir viss. Trepes, kas ved uz nekurieni, skaistas būdiņas, kur izdala biļetes, baloniņi... Tikai cilvēka neviena. Un demons tos visus ir pārņēmis. Viss kustās, gaismas visu ieskauj. Un tikai uz sekundi, tieši, kad esi nomirkšķinājis acis, tu redzi, kas īstenībā ir balonu vietā.Galvas striķītī tiecas uz augšu. Kamdēļ uz augšu? Jo vārītas. Karuselis apstājas uz mirkli, lai redzētu, cik viss patiesībā ir izdedzis, un kā visas malas noklājušās degušiem bērnu ķermeņiem.
Es stāvu pie izlietnes, viņa pienāk man tumsā blakus. "Tas ir pārņēmis visu māju" viņa klusi, krekšķaini čukst. "Nepūlies čukstēt, tas ir visur." es atbildu ar dziļu nicinājumu pret to.
"Visur, jā...."
"Bet cilvēkos jau vēl nē, vai ne?" Kā atbildi viņa izlej asinis, no maza trauciņa izlietnē. Es palūkojos uz viņu, un visa āda ap muti viņai ir tulznaina un strutojoša. "Ej atgulies labāk. Viss būs kārtībā." Es meloju viņai, sev un Tam.
*** Tagad, rakstot, man kļuva auksts. Tas ir līdzīgi hipnozei, kad tev jāatgriežas uz "nepatīkamo vietu". Nu neks, velns ar viņu. Aiziet...***

Viņā pienāca pie manis tukšā telpā, kur viss smirdēja pēc Tā. Viņas vārds bija Maternita, un es kļūdījos. Es saīsināju viņas vārdu uz trīs burtiem. "Māt, ko tu te dari?" Un tajā mirklī, viņa kļuva par māti. Nepatīkami asiņainā mute un jocīgais skatiens. Viņa smējās. Tad vienā mirklī viņa pienāca un apskāva mani. Es sastindzis stāvēju. Tūlīt pat viņa mani atlaida un sāka maniakāli smieties. Līdz apklusa, apskāva mani, atlaida, un smējās. Tā vairākas reizes. Es nespēju izdarīt neko. Bet viņas smiekli dedzināja ausis ar katru reizi vairāk. Es iesitu pļauku. Tā mainīja žokļa atrašanās vietu. Tagad smiekli vienkārši kļuva necilvēcīgāki. Viņa nāca mani apskaut.

*** Esmu auksts. Esmu nosvīdis. Es nespēju parunāt. Gulēšana vairs nav šonakt paredzēta. ***

Sapnis:

Es sēžu istabā. Skatos uz logu. Pie sevis skaitu "Divdesmit astoņi pelēki cilvēki, divdesmit astoņi tu..." Kamēr to daru, pret katru manu domās izteikto vārdu ir sitiens. Katru reizi, kad kaut kādu vārdu pasaku prātā, lapsene atsitas pret logu. Jo ātrāk es domāju, jo vairāk lapseņu rodas.Tas ir jautri. Domājot lēnāk, es varu regulēt ritmu, ar kādu tās ietriecas logā. Es aizdomājos. Tās padauzas dēļ es aizdomājos. Pēkšņi, ar skaļu pakšķi, viena lapsene tiek iekšā caur loga stiklu, un nolaižas man uz sejas. Es sēžu un mierīgi gaidu. Tā nedaudz pastaigā, un paceļas gaisā. Es truli skatos uz logu, un uz mirkli nav neviena kukaiņa sitiena pa to. Un tad, kā ar burvja mājienu sāk pa logu birt krusa: "Kā viņa tika iekšā? Caur stiklu? Tā ir kretīniska maucība..." Un vēl divas lapsenes ielaižas. Klusēju un gaidu. Tās paceļas no manas sejas un nu man virs galvas ir to trīs. "Ja kaut viena kuce man iedzels, tas sāpēs nemaņā...". Logs vēlreiz iekliedzas, bet šoreiz to saprotu. Divi kliedziei noskan istabā. "Kuce... Sāpēs..." un to pavadītas ielido lapsenes, kuras ieķeras manos matos un dejo.
Katrs spēcīgs vārds, katra asāka emocija ielaiž caur stiklu lapseni. Es dzirdu, kā pret logu sitošās lapsenes dublē manu domu ceļu. Istaba sāka pildīties ar lapsenēm. Viena, netraucēdami staigājot pa manu seju iekļuva man mutē. Es gaidīju, es gaidīju, līdz tā ielīdīs starp zobiem, un sakodu to. "Saņem, ziņkārīgā niecība". Tajā mirklī, man dzelonis izgāja cauri vaigam. Daudz domas man prātā rosījās, daudz darbus es smadzenēs veicu - Logs kliedza, no sāpēm un sajūsmas. Es noklājos lapsenēm un mans prāts tās aicināja vēl.
Teiksiet, tavs prāts tevi nogalināja? Nē. Tās bija tās Sasodītās, Asinskārās Kuņas.
Es vairs neskaitu.

Nezināmu iemeslu dēļ, es nevaru paskatīties uz pazīstamiem cilvēkiem. Man visu laiku gribas novērsties vai tīši lūkoties prom.

Atsākas. Es nezinu, tas esi tu, mans dārgais draugs, vai es, kas tā īsti nespēj rimties. Bet tas jau vairs nav svarīgi, vai ne?

Lēdij, nomet lūdzu balto lakatiņu, es vēlos kādu izkropļot.

Es jau zinu, pirms viss sācies, kā tas beigsies. Es gulēšu bez spējas piecelties un kliegšu uz debesīm. Vai smiešos par tām. Mana gadījumā, tas nereti izlaužas vienotā, nesaprotamā gārdzienā. Tas būs mirklis, kad pat vēja pieskārieni liksies sāpīgi.

Iesper, lai aizpampst arī otra acs. Simetrijai.

Tikai pēc kāda laika es spēšu piecelties un nostāties uz abiem stumbeņiem, kurus pagaidām vēl sauc par kājām. Un tad būs klasiskais otrais cēliens. Daļa, kas ir sarežģītāka, daudz sarežģītāka par pirmo. Tā ir daļa, kad es, sarecējis un salīdzinoši vesels atkal lūkošos tev acīs. Un mēs abi labi sapratīsim, ka tev ir liels fizisks spēks, bet manī ir neprāts. Un mirklī, kad tas neprāts izlauzīzies, kad tas atkal nespēs izturēt tavas acis...

...tad nāksies tev atkal savus kulakus un acis smērēt, un atkal es smaidīšu debesīm gaidot komandu "Celies."

"Tas ir viss filmu un datora iespaidā!!!!"
Nožēlojamie vakar dzimušie cilvēces atkritumi. Katrs cilvēks iekšēji ir slepkava, asinskārs nezvērs. Bet pasaule ir sakārtota tā, ka šie instinkti tiek paspiesti un sagrauti. Bet ne tad, kad tos kairina. Ne tad, kad liek dzīvot stresā visu laiku. Kas par suni te rēja? Bubuliic? Nu tad zini, nav tā, ka iekšēja agresija pievelk agresiju. Un jaukos neapceļ. Tu muldi tā, ka uzreiz var saprast. Tu dzimi vakar. Elpot esi sākusi/sācis šodien. Domāsi rīt.
Nožēlojami... Katrā skolā dzīvo kāds "Maniakāls ar datoru apsēsts slepkava!" Nožēlojami, tiešām.
"Pats vainīgs, ka nespēja integrēties!" Jū, kroplīši, zinat, ko nozīmē "integrēties"? Tas nozīmē "Pazemo, kā to dara viņi. Dari to, ko dara viņi. Domā, ko domā viņi. Kļūsti par morālu kropli, un būši integrējies sabiedrības elitē."
Es aizgāju uz skolu ar ieroci, bet jocīgas sagadīšanās dēļ, magazīne palika pilna.
Un savā mūžā es vairs nevēlos dzirdēt, par to, ka ar izrunāšanos var panākt visu. Ir jāsalauž krēsls un nevaldāmi kliedzot ar uzasinātu zīmuli jāmēģina kāds nogalināt, pirms tevi liks mierā.

Starpcitu, tikko atminējos savu sapni.

Mazs zēns muka pa šauru ielu, kas bija pilna artistu teltīm. Žonglētāji un kāršu triku meistari, līdz divi milzīgi vīrieši viņu noķēra un ievilka vārtrūmē. Tie viņu drāza, kamēr viņš raudāja un vēma.

Sastinguši lūkojāmies viens otrā, līdz viņa sāka smaržot.

Sapnī redzēju atombumbas radītu dūmu sēnīti. Visvisādās krāsās. Spoži dzeltenu, ar mirguļojoši zilu, zaļu un sarkanu. Vizuļojošu kā dārgakmeņi. Tai apkārt bija lillā dūmu nimbs.

Zeltīta masu slepkavība.

Es piezvanīju pie viņas durvīm. Viņa neatvēra. Es tās aizvēru, lai atvērtu viņa. Viņa atvēra.

"Esmu atnācis..."
"Jā, tu esi atnācis, to es redzu."
"Jā emm..."
"Un saģērbies tik plāni. Man auksts paliek uz tevi skatoties."
"Jā.. Nē.. Tas ir.. Ir viena lieta, ko esmu gribējis izdarīt jau ilgu laiku."
"Jā..?"
"Jā. Bet parasti kaut kā nav bijis īstais laiks vai īstā vieta."

Apliku roku viņai ap vidukli, pievilku klāt un noskūpstīju.

"Arlabunakti."
"Ar... Arlabunakti..."

Spert zemi debesīs, ar cerību, ka trāpīšu viņam.

SAPNIS:

Es izgāju ārā no basketbola zāles un mēģināju tikt uz mājām. Es nezinu, ko es tur darīju, jo es nekad neesmu tādās vietās. Es gāju ilgi un dikti, līdz sapratu, ka sāku maldīties. Vienā mirklī šādi ejot, es nokļuvu vecā viduslaiku pilsētā. Visapkārt krāšņi tērpti cilvēki, mundieros un kleitās, bet es paceļu galvu, un saprotu, ka esmu karnevālā. Visapkārt atrodas iekšā saucēji un lētas prostitūtas. Ar plikām kājām eju pa granti, kas nobērta salmiem, ar kuriem barot lopus. Iekāpju notekūdeņos un mēģinu rausties tālāk. Izvairos no milzīgas, draudošas cirka telts.

Pieeju klāt vienam ļoti noplukušam cilvēkam. Viņš izskatās noplucis, bet ne tā, kā pārējie. "Atvainojiet...?"
"Jā?"
"Es vēlos tikt ārā."
"Kā jau mēs visi."
"Nē, jūs nesaprotat. Es vēlos tikt ārā no šejienes."
"No šīs vietas?"
"... Nē.. Man šķiet, ka no šī laika."

Viņš piecēlās un sāka lēnām iet. Es mēģināju viņam sekot, bet īsti labi nesanāca. Es pieķēros viņa kabatai un turpināju iet. Milzīgs karnevāls pār manu galvu.

"Uz kurieni tu vēlies?"
"Uz slimnīcu.."
"Pats atrast nevari?"
"Nē, es nezinu kā, bet es nomaldījos."
"Tad jau tu sen esi aizgājis no savām latviešu saknēm."
"Kamdēļ tā saki?"
"Tu nespēj vairs atrast dzimteni."

To sakot viņš izplūda skaļos smieklos un mēs turpinājām iet. Ceļš tālumā noslēdzās tādā kā atvērtā rīklē.

"Mēs iesim uz turieni?"
"Jā. Bet vēl, ne tagad."

Viņš atbildēja un iegriezās mazā ieliņā. Šī mazā ieliņa bija neizmērojami plaša, un es sazīmēju tālumā tiltu pāri upei, tieši to vietu, ko visu laiku meklēju. Es apsēdos uz tilta margām un apskatījos tumši tumšajās debesīs, kurās karājās mēness. Viss bija mainījies, tikai ne noplukušais vīrs. Viņš stāvēja skumš un raudzījās tālumā.

"Bet tu, tu esi no kurienes?"
"Rumānijas."
"Kamdēļ tu tik labi runā latviski?"

Viņš neatbildēja, tikai pāri viņa vaigiem sāka ripot asaras.

"Nu tad zini," es teicu "tad jau mums jāpaņem tagad kāds sasodīti labs rumāņu vīns." To pateicies, es atgāzu galvu atpakaļ pret debesīm un sāku kliegt. No sākuma ar bērna balsi, līdz mežonīgam, plosošam kliedzienam, kas savā kulminācijā pārlūza milzīgos smieklos.

Frāze "Labrīt" nav īsti domāta man.

Es esmu netīrs. Tieši un nepārprotami. Ne kādas garīgās vērtības šobrīd netiek skartas, es esmu netīrs. Viss, kam es pieskaros, kļūst netīrs. Kļūst auksts un pelēks.

Šo faktu zinot, man tik ļoti kārojas pieskarties viņas vaigam...

Apskatoties spogulī, es pats sevi vairs nepazīstu.

Bet kādu laiciņu pastāvot un ieskatoties sev acīs, es saprotu, ka tik es sevi vēl pazīstu. Tikai es zinu, kādu ceļu esmu gājis un kamdēļ. Tad es apzinos, kas esmu. Sakožu zobus tā, ka viss apakšžoklis nokustas. Es to varu. Kaut mani zobi nav perfektā rindā un skaistumā, es varu sakost tos. Un apskatīties vēlreiz spogulī. Tas ir zvērs, zvērs, kas atraida visus, bet zvērs, ko es pazīstu.

Gļotainas asinis noklāj zemi un tu nezini, ar ko sākt.

Kas ir asiņu smaržā tik īpašs? Tāda kā... Kā rūsas smarža. Saskābuša svaiguma dvesma.

Ziniet, kamdēļ es šeit atkal esmu? Jo esmu dzēris. Jo esmu piesūcies kā karstas vasaras miglas mākonis. Kā vīnogas saules klēpī. Nu velns ar to, lai ir.


Jūs esat ievērojis kādreiz, sēžot aizmugurējā mašīnas sēdeklī, ka garām aizbrauc mašīna un priekšējā spogulī uz mirkli šofera seja kļūst vīna sarkana? Kamdēļ "vīna sarkana"? Jo vīns ir sarkans. Un, jo tas skan skaisti. Tā nu tas ir. Es zinu ķiršu, asiņu un vīnu sarkanu. Esat ievērojuši, kā koki zib gar logiem un gar tavu skatienu, bet mironis ceļa malā tur paliek un gaida? Gaida, kad tu mirkšķināsi acis, lai redzētu to kustam. Velns ar jums, jūs mūžam nezināsiet, kas ir bailes no halucinācijām. Bailes, no spējas ieraudzīt savu iekšējo sapuvušo, sadegušo un smejošo pasauli. Piesmieto sirdi.

Es vēlos raisīt no savām acīm grēku plūdus. Tādus, kas noslauka smīnu no mana smaida un raisa tur ko patiesu. Bet, kad tas ir noticis, es saprotu, ka vienīgais patiesais manā sejā ir izsmejošais smaids un smiekli.

Man negribas tagad īpaši staipīt savu pretīgo un šausmu vietās pabijušo klauna daiktu, bet tomēr, uzklausiet to... Jūs tagad dzirdat, kā runā atvēries klauns. Kad vēl jums būs tā iespēja ar pretīgumu skatīties uz kādu, par ko ir tik skaisti un baudāmi smieties?

Jā, es tagad ar kādu runāju, un klusēju. Tam cilvēkam nevajag zināt, kas man ir ko teikt. Tam nevajag zināt, cik pilna mana dvēsele.

Post Scriptum: Ja man kādreiz aptrūksies sarkasma, lai Dievs stāv man klāt. Jo viņam sarkasma ir atliku likām.

Man pietrūkst jūtu. Īsi un konkrēti.

"Cilvēkam ir jābūt kā varavīksnei! Ar prieku un bēdām! Ar visām krāsām!"

Melns. Pelēks. Dubļu zaļš. Debesu tumši zilais. Tās ir manas krāsas. Man nav citu. Es neesmu redzējis citu krāsu. Ja ir arī kas kaislīgi sarkans, ne kā asinis, bet kā zieds, tad ar manu acu skatienu, tas pārvēršas pelēkos, bet sasodīti skaistos putekļos. Man nav šo gaišo un krāšņo baudu. Man tās nav dotas. Tikai rejiet, ka ir dotas, es tikai neņemu. Palieciet pie sava un izbaudiet savu sīkumaino gaiši dzelteno nicinājuma baudu. Manis pēc.

"Ir jāēd tas, ko esi nopelnījis."

Es smeļos šīs svešās emocijas. Es tās aizņemos. Es skatos filmas. Es lasu grāmatas. Es vēroju citus cilvēkus. Bet tas nelīp klāt. Es visu dienu, staigājot apkārt lūkojos cilvēkos. Visi smaidīgi un priecīgi. Katram sava uguns zem sirds, kas to silda. Kamdēļ tas neder man?

"No ogles var uztaisīt dimantu, bet tas patērētu pārāk daudz resursus un neatmaksātos."

Līdz es ieraugu kropli. Vārda tiešajā nozīmē. Un tas ieguļas man sirdī, tur tas paliek. Un manā atmiņu un pieredzes krājumā parādās vēlviena smaga dvēsele starp tām visām. Un ar to, kā karogu es turpinu iet uz priekšu. Es skatos filmas, kurās cilvēki smaida, un mācos... Es mācos smaidīt. Lai cilvēki manu smaidu neuztvertu kā uzbrukumu. Bet es nevaru savu seju mainīt. Mans skaitens iedveš dusmas un nicinājumu. Varbūt es to vienkārši ar acu kontaktu citiem iedodu. Varbūt tas ir sakrājies tik ļoti, ka to var lasīt no sejas un uzkrāt.

"Ar uguni pret uguni!" teica cilvēks, kas nekad nebija veldzējies ūdenī.

Jūtas ir pāri prātam, to nekad nenoliegšu. Tikai, tavs prāts rada tavas jūtas. Pirms kas nonāk pie sirds, tam pieskaras prāts. Tas to izanalizē, izpēta, un tad tev pasaka, kā justies. Es nespēju just labo, jo man tas netika dots. Es nespēju to vairāk uzņemt, jo prāts nezin, kas tas ir. Tas arī ir viss "smagā cilvēka" noslēpums. Es nespēju redzēt pilnu varavīksni, jo man tā nav dota.

Klauns daltoniķis.

Šis sapnis atstāja nepatīkamu garšu mutē.

Stāvēju ar viņu tornī, no kura varēja redzēt visu pilsētu un skatījāmies viens uz otru. Vienā mirklī mūsu lūpas sāka tuvoties. Sakļāvāmies skūpstā un es skatījos viņas aizvērtajās acīs. Pēkšņi viņas acis atvērās un skatiens izdvesa "Piedod". Es jutu, ka kaut kas pa barības vadu norit vēderā un atgrūdu viņu. Mute tārpu pilna. Izpļāvu tārpus un skatījos viņas sejā pēc atbildes. Tā nelika ilgi gaidīt. Pretīga kņudoņa vēderā liecināja par to, ka tārpi vairojas milzīgā ātrumā. Tie līda augšā pa kaklu līdz atkal nonāca mutē. Vairs izspļaut tos nevarēju, jo sajutu krampjus. Zobi nepārtraukti sitās savā starpā saskaldot tās jaunos iemītniekus. Es jutu, kā palieku mazāk.

Nē, es vēl nevaru savu galvu kontrolēt.

Illness, insanity and death are the black angels that kept watch over my cradle and accompanied me all my life.

- Edvard Munch

Man rādās lietas, kas rādās cilvēkiem tikai pēc kara. Es redzu sapņus, kuri atspulguļo manu pasaules uztveri un tādejādi nedod ne mazāko iemeslu celties. Bet...

Bet dažreiz, kad esmu nomodā vai tikai miegu ciet, es dzirdu viņu raudam. Tajos mirkļos es viss sastingstu un klausos. Neviens rēga sauciens, ne smagākais cepta cilvēka kliedziens mani vairāk nesašausta. Tad guļu un gaidu, kas būs nākošā nots. Līdz parasti klusumu spēcīgi pārrauj mana sirds pukstēšana.

Only heartbeat, and nothing more (C) PierrO.

1945 gadā, kā jau mēs visi zinam, Hirosimai un Nagasaki tika uzmestas atombumbas. Pilots, kas vadīja B-29 tipa lidmašīnu "Enola Gay", Pauls Tibbets, ir iegājis vēsturē. Bet ļoti interesants man likās viņa teksts par karu un nevainīgajiem upuriem - civiliedzīvotājiem.

"We’ve never fought a damn war anywhere in the world where they didn’t kill innocent people. If the newspapers would just cut out the shit: 'You’ve killed so many civilians.' That’s their tough luck for being there."