Vulkāns miesās uzsprāgst, metot pa gaisu žulti, taukus, strutas un spermu. Notraipot visu, kas apkārt.
Kur es ņemu to visu šmuci, ko izmest? Es esmu lietus vīriņs, vēja tēvs un saules vergs. Bet pie tā visa es esmu arī Švammes imitācija.
Kā sūda grīdas lupata uzsūcu visu jūsu draņķību un vēršu to smieklos. Mirklī, kad mēģināsi man uzgāzt to visu, es smiešos, bet tu sevī radīsi tikai jaunas strutas. Un brīdī, kad tās vairs neradīsies, es smiešos, uzsūcis visu, ko piedāvā. Ko nevēlēšos smieklos pārvērst, to tādu pašu, jēlu un glumu pretī spļaušu.

"Kāda jēga ir lietot narkotiskās vielas, ja tu vari pats sarakstīt savu sapņus? Narkotikas ir vājiem muļķiem, kur nemāk modulēt savu prātu." (c) Pierro.

Zinu, ka var izskatīties tīri augstprātīgi, ka es kādai no lietām, ko esmu teicis, pielieku pats savu parakstu, bet, šoreiz tas lieti iederas.

Starpcitu, ja kāds no jums tiešām grib to izdarīt, tad viņam jāatceras, ka viņš dzīvo 21. gadsimtā. Informācija tagad tev visapkārt vairāk, kā tu spēj aptvert.

Bet ja nezini, ar ko sākt meklēt,tad paprasi. tikai zini, ka vajadzēs arī pateikt, kā sanāca vai kā nesanāca, jo man nepatīk, kad man ko prasa, izrādot vai nu tukšu interesi vai tikai runāšanas pēc.

Tev ir iespēja uzzināt gandrīz vai visu, tev ir tikai jāmāk meklēt.

Tas, ka tu spēj pateikt "saules suņi" vai "kristāla smaids", vēl nepadara tevi par dzejnieku.

Es nesen pasmaidīju tā, ka man kustējās tādi muskuļi, par kuriem es iepriekš nemaz nezināju.

Es gāju pa lietu un manī bija prieks. Nu zinu, kas ir prieks. Prieks ir tāda dīvaini nospiedoša sajūta virs sirds, zem kakla, kuras dēļ nevar ievilkt elpu un ir jāsmaida.

Tikai tad, kad man neviens nav blakus, mani pārņem neiedomājams miers.... Jums ir kādreiz bijis tik mierīgi, ka rodas vēlme raudāt? Neatbildiet, jūs šeit neesat. Skan fonākluss ambients ar klavierēm, sirdspukstiem un runu... Ja kādam no jums ir lielāka vēlme... "Pulseprogramming - Don't swell up your glass Pock". Albūms - Tulsa for one second. Lai veicas.

Apskatoties apkārt, es redzu, kādā nekārtībā ir mana istaba. Nekas. Esmu sakārtojis savas vīna glāzes un vīrakus. Viss galds vienīgi nekārtībā. Nekas, tikai laika jautāums, līdz šī nekārtība no viņa nopūs.

Apstājās mūzika. Sastingu. Ar sastingušiem nerviem klausos, kas būs nākošā.
Tā ir, mūzika kārto mani iekšā. Ja jūs vēlaties mani redzēt niknu, uzlieciet ko niknu. Bet neceriet, ka tas, kas jums šķitīs slikts, manam prātam tāpat sekos. Katrs ir individualitāte. (Lūdzu, teikumu "Un tie sliktākie būtu jānožņaudz", pielieciet paši. Es šobrīd nevēlos.)

Kāds var teikt: "Vai tagad tev pasaule neliekas skaistāka?". Nē, no mūzikas tas zoodārzs nemainas. Vienīgi tagad, man ar viņu nav nekāda darīšana. Jo nu esmu viens pats.

Es zinu, ka tūlīt kāds iztraucēs, vēlēsies vienu, pēc tam otru. Varbūt, ka man pat būs jāpalīdz, bet tas nekas. Šobrīd esmu viens.

Jūs domājat, ka aprunā un tenko tikai par sabiedrībā ievērojamiem cilvēkiem? Nebūt ne. Par neglītajiem un klusajiem ar.

Cik labi, ka tomēr cilvēki aiz muguras par mani runā. Ļoti ērti. Līdz ar to paši atsijājas divās grupās. Kuri tam tic, un ar kuriem ir vērts runāt. Viss ir sakārtots.

Ko tik daudz jauna par sevi nevar uzzināt.

MAni apvainoja! Mani bezkaunīgi apvainoja! Muļķa mēle gvelza, ka manī iecietība trūkstot. Melsa, ka es neesot tolerants.

Un jā... Šīs kristāla acis, kas prasa: "Kas mainījies ir?".

Tām vieta pareizā ir atvilknē manā.

Tas jau sāk palikt par sportu, biedri!
Nožēlojamie ļaudis... Ko jūs gaidat no manis? Nē, dārgie, es neesmu zilacainais Tims, kas vēlas jūsu bēdas remdēt un jūsu slāpes veldzēt. Man nospļauties par tavu mīlas dzīvi un par tavām attiecībām ar tavu mājdzīvnieku.
Pēc tam, kad esi runājis ar akliem ļaudīm, ar kropļiem un bezpajumtniekiem, tad visas tās jūsu rozā problēmas... Tā vien gribas jums noraut roku, lai redzētu kaut reizi uz tiem liekulīgajiem vaigiem patiesu asaru. Bet nē. Itin bieži tieši šie cilvēki neraud.

Maza bērnības trauma norūda raksturu.

Kamdēļ tas ir tā, ka cilvēks, kuram saplīst kurpe, gauži raud, bet cilvēks, kam nomirst tuvākais, sēž klusu. Varbūt tās sāpes, kas ir iekšā ir savādākas. Nē, visskaļāk nekliedz tas, kam visvairāk sāp. Visskaļāk kliedz tas... Tas... Kas vēlas kliegt visskaļāk, vai tad tas nav sasodīti primitīvi, mērkaķi?

Sirds neplīst ar blīkšķi.

Kāda velna pēc man klausīties, ka tu šovakar atkal nedabūji ēst? Nu un? Es arī ne. Nu un? Sasodīts, paņem sevi rokās, lupata! Nē, neklusēšu es. Es saku to, ko vēlos teikt, un to, ko domāju. Nepinkšķi un sāc dzīvot! Negaidīji šos vārdus no manām lūpām? Es taču esmu tik mierīgs un nosvērts, vienmēr esmu uzklausījis, bet tagad vairs ne? Kā tad tas var būt?!

Tu man dzēli zilām acīm.

Ak jā, ja kāds no jums šo izlasa līdz galam, tad es vienkārši atgādinu... Neaizmirstat 12-13 augusta naktī gulēt ārpus smirdīgās pilsētas un ķert zvaigžņu lietu. (Šajā vietā iederas kas ļoti poētisks un dzejniecisks, bet, jūs katrs piedomāsiet savu rindiņu tāpat.)

Nezinu kamdēļ, es šodien jūtos visnotaļ dīvaini. Astotais Augusts. Kāds nevar palīdzēt ar idejām, ar ko šī diena būtu svarīga? Lai nu kā - svarīga diena - svarīgi darbi.

Es iztīrīšu savu draugu sarakstu. Man ir apnicis lasīt tukšus vārdus un tukšu spamu. Jā, saprotu, jums tas liekas interesanti, bet man ne. Un jā, dažreiz, kādam, no tiem, kurus izmetīšum, arī ir kas labs sakāms, bet visā viņa spama jūrā to ir grūti atrast. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt - Es nesen uzdūros diviem veltījumiem. Paldies jums abiem.
Ir vēl kas, ko man, pēc jūsu domām vajadzētu ielikt atmiņās, vai vienkārši redzēt.

Post Scriptum: Tas īpaši attiecas uz tevi un pirmo daļu, halceon.


EDIT: Nebija nemaz tik grūti. Ja kādam ir pretenzijas pret paveikto, tad droši, dodiet man ziņu.
Laikam tā ir mana muļķība, bet nedaudz pārskatot cilvēkus, kas mani ir pievienojuši draugiem, es neredzēju iemeslu, lai izdarītu to pašu. Protams, sakiet ko vēlaties, bet tas... Pieļauju, ka izklausīšos pēc muļķa, bet "Padzēru pienu, tusiņš bija super, kāpju kalnā" nav tas, ko meklēju.

Un atkal lietus... Tas atkal skalo. Šādos mirkļos man gribas kādam pateikties, bet, kā ateistam, nav kam. Es zinu, ka jums iespējams ir apnikušas manas runas par lietu... Ejiet tad skaisti dirst. Es zinu, ka dažiem no jums ir apnicikusi mana attieksme un nerūpēšanās. Ejiet dirst.
Nē, es to nebūt nesaku ar žulti iekšā, vai tamlīdzīgi, bet ar smaidu. Man nav talantu, man nav spēju, bet es vismaz varu pasūtīt nevēlamus cilvēkus savā ceļā. Nevēlami cilvēki ir iejūtīgo un pārlieku toleranto mērkaķu lāsts. Katram jau savs pērkonkrusts jānes, vai ne?

Es redzēju sapni, kur vecā komunistu sanāksmē sāka visus biedrus apšaut, bet viņi tikai stāvēja un turpināja sajūsmināti applaudēt.
Es redzēju sapni, kur cilvēki kaili gulēja zemē, tiem uzdedzināja pazīšanās zīmes, jo katram savs krusts jānes.
Es redzēju sapni, kur ugunsdzēsējs, tā vietā, lai izglābtu sievieti, to izvaroja un iespundēja skapī, lai sadeg.

Es zinu, ka nepateicu neko skaidri. Ja tev tas traucē - ej dirst.

Nakts vidū braukāju ar riteni, uzlicis austiņas, kā parasti. Vienā mirklī jutu, ka kāds uzliek man roku uz pleca. Kamēr es braucu ar riteni. Šī sajūta sasilda sirdi. Kad pagriezu galvu uz aizmuguri, tajā mirklī miris cilvēks rāvās man klāt. Strauji šķērsām nobremzējot un nokrītot no riteņa, tikai pēc mirkļa tu aptver, ka atrodies viens pats, tumšas ielas vidū, ar iztālēm skanošu mūziku un pastiprinātu sirds ritmu.

Jums nav bijis tā, ka kādreiz iedomājaties, cik šausmīgi ir būt aklam. Vienā mirklī jūs pāršalc doma, ka ir daltoniķi, kas neredz krāsas, ir cilvēki, kas neredz tieši kādu noteiktu krāsu. Kā jūs viņiem pateiktu, ka zaļš ir zaļš, ne pelēks? Šis cilvēks arī nomirs, nezinot, ka debesis ir gaši zilas, ne pelēkas. Pārņem tāda kā bezspēcība, zinot, ka viņš pasauli redz nepilnīgu, un tur neko nevar izdarīt.
Paskatieties ārā pa logu. Jūs visu redzat. Tagad pielieciet roku pie vienas acs, aizsedziet to. Kā jūs tagad redzat? Kā es. Tieši tā es visu laiku redzu pasauli. Jūs nevarat noteikt attālumu? Es nekad no neesmu spējis. Man ir divdimensionāla redze. Es pat fiziski pasauli redzu savādāku.

Post Scriptum: Neaiciniet mani uz 3D kino.

Mans prāts ir ļoti interesanta lieta. Man aatmiņa ar mani spēlējas. Tā var noklusēt svarīgus faktus un noslēpt pazemē vēsturi, lai interesantā mirklī to pēkšņi iemestu sejā.

Sēdēju ezera malā un skatījos ūdenī. Zinat, kas ir dumpis? Dumpis ir parets putns, kura sauciens izklausās kā elpas pūtiens stikla pudelē. Es klausījos dumpi. Man blakus apsēdās meitene, kas tāpat skatījās ūdenī un mēģināja uzsākt sarunu. Es nezinu, kamdēļ. Visticamāk tapēc, ka nesēdēju kopā ar visiem, un tad cilvēki nereti iedomājas, ka jāiet parunāt. Jokaini ļaudis. Viņa uzsāka sarunu. Šeit mana atmiņa atkal ņirgājas par mani, un nestāsta šo skaisto dialogu. Kaut arī biju vēl salīdzinoši mazs, man jau pietika nekaunība.
"Zini, kas ir Berenika?" es vaicāju.
Protams, ka meitene nezināja, kas ir Berenika. Es pieļauju, ka arī jūs nezinat, kas ir Berenika. Tad nu teikšu jums vienu. Berenika bija sasodīti skaista sieviete, ar gaišu ādu un maigām lūpām.. Bet tas nav tas svarīgākais. Viņai bija skaisti, žilbinoši balti zobi. Un jā, viņa bija izdomāts tēls, kur rakstnieks savā fantāzijā izkropļoja, pa vienam izraujot visus viņas zobus vājprāta mirklī.
"Zini, kas ir Berenika?" es vaicāju.
"Nē, pastāsti." naivā meitene atbildēja.
Es stāstīju. Es stāstīju to, ko nebija uzrakstījis autors, ko viņš bija palaidis garām, lai jums nesāpētu acis lasot, lai neplīstu ausis klausoties. Es raksturoju visas Berenikas mokas, viņas iekšējo monologu, izskaidroju, cik dzidrs bija šis kropļotājs. Cik šķīsts un nevainojams.
Šī meitene, kas sēdēja blakus (kapēc es nesaucu viņu vārdā? Jo es to iespējams neatceros. Iespējams. Jo visticamāk, es vienkārši nepaprasīju - cik mazsvarīgi tas man likās) nedaudz pasmaidīja, piecēlās un aizgāja atpakaļ. Sēdēju viens un vēroju ezeru. Ar Berenikas zobiem uz mēles.

Piezīme sev: Nekad vairs nedrāzt mazgadīgas meitenes. Vienīgi, ja viņas ir mirušas jau pirms tam.

Izdedzini sev acis ar nokaitētu dzelzi.
Izrauj savus zobus vienu pēc otra.
Piepildi sev acis ar naglām.
Piešuj savu roku pie kājas ādas.
Izvāri savu kāju verdošā eļļā.
Apgraizi savas ausis ar dirkstēm.
Liec kāju zobratos un dungo līdzi krikšķiem.
Ar asu nazi atsedz saulei savas ribas, maigi nolobi tās.
Ar knīpstangām izrauj sev nagus.
Padziļini sev mutes kaktiņus līdz acu kaktiņiem un pasmaidi.
Apgulies oglēs un ieelpo tās.
Izgriez ar medību nazi savu ceļa bļodiņu un izmanto to kā pelnutrauku.
Pielaid uguni saviem matiem. Visiem matiem.
Izrauj sev mēli un izliec žāvēties.
Paliec pirkstus zem preses, vienu pēc otra. Pamāj ar roku dēlam.
Sasien sevi turku ragā.
Ar alumīnija stiepli apsaitē un iegriez sev kājās līdz kaulam.
Paspēlējies ar amputēto kāju stumbenīšiem.
Ar piķi pielīmē sev galvasvidū linu, un tad strauji norauj.
Ar nagu šķērītēm nocel sev skalpu.
Piesien sev rokas pie zirgiem un uzmundrini tos.
Ieliec galvu cilpā un lec.
Skrien, apāvis asinīm pilošos Spāņu zābakus.
Savaldi Bronzas bulli.
Ieskrūvē sev potītēs skrūves, lai stabilāk skrietu.
Apgulies uz Moku rata, izbaudi to.
Piesmej Dzelz kalponi.
Ļauj, lai bambusi izaug cauri tavai rokai, to apaugļojot.
Lai Jūdas krēsls tevi paņem, cik dziļi vien vēlas.
Atplēs savus pirkstus tālāk vienu no otra.
Piezvani mātei ar Tukera telefonu. Sēc klausulē.
Ar augļu mizojamo izveido ornamentus uz ķermeņa.
Aplejies ar degmaisījumu, skaisti aizdedzinies.
Skaiti litrus, kas iztek no tavas vēnas.
Pārbaudi, ko heroīns nodara tavam organismam.
Apskati pasauli no Maitēdāja meitas augstumiem.
Iesēdies elektriskajā krēslā, tīksminies par lietus gāzi.
Ievadi nazi savā vēderā un uzaicini iekšas pastaigāties. Ietinies tajās.
Ja nepietiek ar tvanu, ņem lietā cilkonu B.
Injecē sev visu, ko spēj atrast.
Aplej ar degšķidrumu gumijas riepu, uzliec to viduklī un piededzini.
Ar rūsējušu zāģi amputē sev kājas. No sākuma pēdas, tad līdz celim...
Izdur milzu naglu no vienas auss uz otru, atstāj to tur.

Galvā tārpi barojas. Ja prasīsi man atbildi, es tev to nesniegšu. Man galvā tārpi atbildēs.

Sasodīts, kā es nevaru ciest, ka tiem, kurus ienīstu, iet labi.
Katrs no jums ir nodomājis kādā mirklī dzīvē, kad nav spējis neko izdarīt: "Nekas, redzēsim, kurš smiesies pēdējais".
Un es redzu. Viņi visu laiku smejas. Kā es uz viņiem palūkojos, viņi smejas. Aiz prieka, vai par mani. Un es atkal pasmaidu pretī un manā prātā skrien jau sen sakaltusi rindiņa "Redzēsim, kurš smiesies pēdējais".
Es nezinu, ko es gaidu... Super spēku? Mirkli, kad varēšu ar zobiem saplēst viņu rīkles? Mēs visi zinam, ka tas nenotiks. Ko tad es gaidu? Spēcīgu ieroci, kas, kā lētās filmās rāda, attur visus cilvēkus pa gabalu jau divdesmito gadu? Arī tā nebūs, nē. Es laikam gaidu, kad man būs cita seja. Kad es viņus varēšu ne fiziski iznīcināt, bet sevī garīgi. Aizmirst un nolikt nebūtībā.
Man reiz teica, ka es nekad nebūšu nekas cits. Ka es būšu šis sevī smejošais, bet ārēji sausais klauns vienmēr. Vai arī tieši otrādi, ārēji smejošais, bet iekšā sausais klauns. Nekas nekas... Gan viņi redzēs, kurš smiesies pēdējais.

Sātans ģērbies pilnīgi baltās drēbēs klejo apkārt.
Kamdēļ baltās?
Viņš Dievina ironiju.

Velns, kā man nepatīk tā jūsu Rīga...
Cilvēki tur ir nelaimīgāki kā citur.

Bet atkal man tur jābrauc. Atkal klusu jābrauc būs vakaros autobusos un jāvēro, kā cilvēki mani vēro. Visas tūristu pilsētas naktīs paliek smagas.

Drīz gaidiet manu žulti.

Sievietes ķermeņa kailfoto var ietvert sevī daudz vairāk kā kaisli vai vēlmi.