Un atkal lietus... Tas atkal skalo. Šādos mirkļos man gribas kādam pateikties, bet, kā ateistam, nav kam. Es zinu, ka jums iespējams ir apnikušas manas runas par lietu... Ejiet tad skaisti dirst. Es zinu, ka dažiem no jums ir apnicikusi mana attieksme un nerūpēšanās. Ejiet dirst.
Nē, es to nebūt nesaku ar žulti iekšā, vai tamlīdzīgi, bet ar smaidu. Man nav talantu, man nav spēju, bet es vismaz varu pasūtīt nevēlamus cilvēkus savā ceļā. Nevēlami cilvēki ir iejūtīgo un pārlieku toleranto mērkaķu lāsts. Katram jau savs pērkonkrusts jānes, vai ne?

Es redzēju sapni, kur vecā komunistu sanāksmē sāka visus biedrus apšaut, bet viņi tikai stāvēja un turpināja sajūsmināti applaudēt.
Es redzēju sapni, kur cilvēki kaili gulēja zemē, tiem uzdedzināja pazīšanās zīmes, jo katram savs krusts jānes.
Es redzēju sapni, kur ugunsdzēsējs, tā vietā, lai izglābtu sievieti, to izvaroja un iespundēja skapī, lai sadeg.

Es zinu, ka nepateicu neko skaidri. Ja tev tas traucē - ej dirst.