pierro:

Sasodīts, kā es nevaru ciest, ka tiem, kurus ienīstu, iet labi.
Katrs no jums ir nodomājis kādā mirklī dzīvē, kad nav spējis neko izdarīt: "Nekas, redzēsim, kurš smiesies pēdējais".
Un es redzu. Viņi visu laiku smejas. Kā es uz viņiem palūkojos, viņi smejas. Aiz prieka, vai par mani. Un es atkal pasmaidu pretī un manā prātā skrien jau sen sakaltusi rindiņa "Redzēsim, kurš smiesies pēdējais".
Es nezinu, ko es gaidu... Super spēku? Mirkli, kad varēšu ar zobiem saplēst viņu rīkles? Mēs visi zinam, ka tas nenotiks. Ko tad es gaidu? Spēcīgu ieroci, kas, kā lētās filmās rāda, attur visus cilvēkus pa gabalu jau divdesmito gadu? Arī tā nebūs, nē. Es laikam gaidu, kad man būs cita seja. Kad es viņus varēšu ne fiziski iznīcināt, bet sevī garīgi. Aizmirst un nolikt nebūtībā.
Man reiz teica, ka es nekad nebūšu nekas cits. Ka es būšu šis sevī smejošais, bet ārēji sausais klauns vienmēr. Vai arī tieši otrādi, ārēji smejošais, bet iekšā sausais klauns. Nekas nekas... Gan viņi redzēs, kurš smiesies pēdējais.