pierro:

Tas jau sāk palikt par sportu, biedri!
Nožēlojamie ļaudis... Ko jūs gaidat no manis? Nē, dārgie, es neesmu zilacainais Tims, kas vēlas jūsu bēdas remdēt un jūsu slāpes veldzēt. Man nospļauties par tavu mīlas dzīvi un par tavām attiecībām ar tavu mājdzīvnieku.
Pēc tam, kad esi runājis ar akliem ļaudīm, ar kropļiem un bezpajumtniekiem, tad visas tās jūsu rozā problēmas... Tā vien gribas jums noraut roku, lai redzētu kaut reizi uz tiem liekulīgajiem vaigiem patiesu asaru. Bet nē. Itin bieži tieši šie cilvēki neraud.

Maza bērnības trauma norūda raksturu.

Kamdēļ tas ir tā, ka cilvēks, kuram saplīst kurpe, gauži raud, bet cilvēks, kam nomirst tuvākais, sēž klusu. Varbūt tās sāpes, kas ir iekšā ir savādākas. Nē, visskaļāk nekliedz tas, kam visvairāk sāp. Visskaļāk kliedz tas... Tas... Kas vēlas kliegt visskaļāk, vai tad tas nav sasodīti primitīvi, mērkaķi?

Sirds neplīst ar blīkšķi.

Kāda velna pēc man klausīties, ka tu šovakar atkal nedabūji ēst? Nu un? Es arī ne. Nu un? Sasodīts, paņem sevi rokās, lupata! Nē, neklusēšu es. Es saku to, ko vēlos teikt, un to, ko domāju. Nepinkšķi un sāc dzīvot! Negaidīji šos vārdus no manām lūpām? Es taču esmu tik mierīgs un nosvērts, vienmēr esmu uzklausījis, bet tagad vairs ne? Kā tad tas var būt?!

Tu man dzēli zilām acīm.

Ak jā, ja kāds no jums šo izlasa līdz galam, tad es vienkārši atgādinu... Neaizmirstat 12-13 augusta naktī gulēt ārpus smirdīgās pilsētas un ķert zvaigžņu lietu. (Šajā vietā iederas kas ļoti poētisks un dzejniecisks, bet, jūs katrs piedomāsiet savu rindiņu tāpat.)