Rādās, ka es, iejūtīgais un mierīgais uzklausītājs drīz saplēsīšu vēlvienu.

Miera naiviem nebūs. Ak es jautrais un bezbēdīgais cilvēks, kā patīk jums manī patverties.

Asinīm šļācoties izrauj nazi no maksts. Ļauj, lai naids pil zemē. Ja šonakt kāds ar to tiks skarts, tas raudās vienu gadu, vienu mēnesi un vienu dienu bez mitas.

Man nepatīk laimīgi cilvēki.
Man riebjas cilvēki, kam ir viss, bet viņi to nesaprot.
Starp nelaimīgiem cilvēkiem nav vēlme aiziet.

Mazais princis gāja pa tuksnesi un redzēja grimstošās smiltis. Nezinot, kas tās ir, viņš gāja iekšā, līdz attapās, ka ir jau līdz jostas vietai iegrimis. Pēc ilgām cīņām, kur pa vidu uzvarēja gan smiltis, gan viņš pats, viņš tomēr tika tālāk. Viss nosmērējies smiltīm, bet gāja uz priekšu, soļus sperot stipri jo stipri, ar katru sitienu nokratot tās nost arvien vairāk. Tad ieraudzīja pašā vidū grimstošu sievieti. Viņš apsēdās 5 metru attālumā uz akmens un sāka runāt.

"Grimsti?"
"Jā..."
"Zinu kā tas ir. Man nesen tāpat gadījās. Smiltis man vēl visapkārt ir pieķērušās, bet velns ar viņām."
"Tev arī neveicas?"
"Jā, tā nu tas ir. Es zinu, smiltis tagad berž kājas, vai ne?"
"Tā gan jā."
"Nedaudz svīst sāk arī, vai ne?"
"Jā, tieši tā. Tu esi retais, kas mani saprot."
"Nu vienkārši man ir gadījies līdzīgi."

Tā viņi sēdēja un runāja. Uz brīžiem princis aizgāja, bet vienmēr atgriezās.

Vienreiz mazais princis atgriezās pie smiltīm un redzēja, ka tik sievietes galva ir virs smiltīm.
Apsēdies uz akmens viņš sāka runāt.

"Klau, tas jau gan vairs nav labi."
"Jā, es zinu."
"Lien ārā."
"Kā?"
"Kārpies ar kājām un rocies ar rokām. Tā es tiku."
"Nevaru."
"Tu esi pārāk tālu, lai es tev palīdzētu. Tu saņemies."
"Es negribu."
"Kapēc?"
"Tāpat jau visapkārt tikai smiltis..."
"Nē, nebūt ne, tur, aiz tā kalna, iespējams ir zaļa zāle. Es gan tur neesmu bijis, bet tā varētu būt."
"Visur ir vienādi, tu melo."
"Es sēžu uz akmens, tu esi smiltīs, visur nav vienādi. Saņemies, lien ārā, nudien, tie vairs nav joki... Nu kārpies, lūdzu!"
"Mēs nevarētu tāpat kā agrāk vien parunāt?"
"Bet tu tūlīt nogrimsi!"
"Tu vairs neesi tas, kas agrāk..."
"Es uztraucos par tevi. Ja tā nebūtu, es sen būtu prom."
"Tu vairs mani nesaproti."
"Kapēc?"
"Tu mani mēģini glābt, nevis klusu čirkstēdams atdarini smiltis. Tu esi svešs. Vēljovairāk, tu esi kā viņi visi. Ej prom, tev rūp."

Mīļa runāšana manī izraisa nepatiku.
Līdzjūtība manī izraisa nepārprotamu riebumu un nicinājumu.
Cilvēku raudas sniedz man sirdī mieru.
Zaimi un kliedzieni man vieš smaidu sejā.

Es nereaģēju uz lietām tā, kā pienākas.

Uzruna sniedz pretargumentāciju.

Es īsti nezinu, es esmu zaudējis draugu vai nē. Sajūta tāda ne īsti saprotama. It kā jau man liekas, ka tomēr esmu zaudējis draugu, bet atminoties to, ka man nav draugu, es neko neesmu zaudējis.

Nē, no malas to laikam nesaprast. Mēģināšu nedaudz savādāk... Viņš teica, ka tādam kā man draugu nevarot būt. Tas nozīmē, ka viņš saka, ka nav mans draugs. Līdz ar to es viņu zaudēju kā draugu, jo no viņa mutes, man tādi nevarot būt.

Vēljoprojām nekā nevar saprast? Nekas, nav nepieciešams. Ārā spīd saule, tinieties ārā no mājām tūlīt pat.

Es apbrīnoju cilvēku pūles mani sameklēt, lai tikai varētu pateikt, kāds kroplis esmu.

Esmu vienīgais, kuru raudas uz ielas nomierina?

Ļaujiet man iebilst jūsu teiktajam.......un es to izdarīšu nekavējoties.

Lūdzu, visžēlsirdīgais Dievs, izpestī mani no akluma, kurā esmu nonācis, un sniedz man savu roku, noved mani no neceļiem. Ļauj man redzēt tavu gaismu un ļauj man apjaust tavu visvarenu, kas sniedzas debesīs, kā arī virs zemes. Dievs, lūdzu, pieņem noklīdušu avi savā pulkā un glāb to no mūžīgiem maldiem.

Cilvēk, tu naivais mēsl, tu runā pats ar sevi. Ne suns tevi ņems aiz rokas. Bāz tās nātrēs. Neviena pati dzīva dvēsele tevi nevedīs uz pareizā ceļa. Tur, kur tu esi, tas ir tavs ceļš. Tevi nevar pacelt un nolikt citur. Ja vēlies tikt uz labāku, lai tavu miesu plosa neceļa ērkšķi. Tā tava lielā apjausma un apgaismība ir izmocīta prāta smieklīgs triks. Tā ir pēdējā cerība, ko sniedz prāts, lai tu izdzīvotu. Celies, ceļos nokritušais lop un ej. Ne uz ceļiem šis ceļš ir lienams.

Hah.... Skrienam?
Skrienam ar ļaunu smaidu un vēlmi vēlreiz iznīcināt savu pasauli?
O jā, dod man roku!

Es laikam esmu retais, kurš dejo aiz dziļām skumjām un kam ir paties smaids vientuļā vientulībā.

Poll #10084 Jūs visi esat šeit gudri un jūs visi vienkārši dievinat aptaujas.
Open to: All, results viewable to: None

Kas ir draugs?

Ik rītu es mostos ar aukstu sauli. Ledaini aukstu, bet esmu tāds pats. Nakts nomocīts, solījies to ienīst.
Ik dienu notiek savāda deja. Tā slēpjas aiz mākoņiem, tad skrienu es, kad tā savu siltumu mēģina nonest lejā, tad slēpjos es. Ik dienu mēs viens otram neesam vajadzīgi, traucējam.
Ik vakaru es raudu tai, lai jūrā neiekrīt. Ik vakaru es skatos tās krāsās un viļņos. Vai paliec, vai ņem mani līdz.
Ik nakti es veroties tukšumā nesaprotu, kamdēļ viņa nekad nepaliek.

Lietus smarža... Jā, es zinu, man šobrīd nevajadzēja būt vienam, par mani nav piedomāts atkal, bet nekas. Šoreiz mani tas neapbēdina itin nemaz, jo man i rpalicis mans lietus.

Trūkst sausu kurpju. Nav arī vajadzība pēc tām. Lietū nevajag ieiet sausam.

Tavs naids drīz zudīs.

Arī tev, dārgais draugs, izrādās, ka nedrīkstu uzticēties. Nezinu, ko es izdarīju šoreiz, bet es melotu bargāk par jums visiem kopā, ja teiktu, ka mani tas interesē. Bīstieties cilvēka, ja tas liek jums atslābināties. Neuzticieties cilvēkam, kurš to visvairāk vēlas. Tas nekad neved uz labu galu. Ja viņš būs ļauns, tad jau paši saprotat, kas notiks. Domājat: "Bet ja visvairāk tavu uzticību vēlas kāds, kam tas vienkārši ir ļoti ļoti ļoti svarīgi bet nav nekādu sliktu nodomu?" Atbilde ir vienkārša. Cilvēks, kuram jūsu noslēpumi ir vienaldzīgi, tos aizmirsīs. Kāds, kas tos ļoti alkst turēs sev pie sirds. Gadījumā, ja tā izkritīs, izkrities tie arī līdzi.

Sapratāt? Arī melotu, ja teiktu, ka es pārlasu sevis rakstīto un mēģinu to pārvērst literāri skaidrā un dzidrā valodā ko baudīt rasai.

Paskaties ārā pa logu. Tur ir lietus, tur esmu es.

Kad vairs nevari paiet, tad apsēdies.
Apsēdies slapjā zālē un nedzirdi viņus.

Kad vairs nevari viņus nedzirdēt, tad celies.
Tad celies un ej, tālāk no tiem.

Kad vairs nevari no viņiem aizmukt, sit.
Sit, lai nevajadzētu vairs iet tālāk.

Kad tevi atkal pieveic un sagrauj, tad...
Heh... Sasmējos. Tad tu vienkārši esi atkal pieveikts un sagrauts. Viss. Sāc raudāt. Gribējās ierakstīt kaut ko skaistu. Jums tā nekad nav uznācis? Vēlme kaut ko radīt...


Kur tu ej tad, kad tevi nekur negaida?

Ir apnicis emociju karuselis?

Tad smejies, tad raudi, tad atkal smejies.

Apnicis šādi mētāties?

Paliec vienmērīgi nemainīgi skumjš, un tev nebūs pārsteigumu.

MAn patīk, kad cilvēki saka, ka vēlas būt kā putni. Augstu gaisā lidot, nepiesmieti planēt pāri artiem laukiem, traukties un tad klusu sēdēt un vērot saulrietu... Jā... Zinat gan, kapēc? Jo viņi ir brīvi un skaisti dzied. Tikai viens jautājums. Kaut viens no jum szin, ko dzied vientuļš putns staba galā? Nē, tas nav svarīgi, galvenais, ka skaisti. Jūs nezinat, ka varbūt viņš raud saulei. Un tad pienāk mirklis, kad viņš apklust un sēž nekustīgi. To jūs nezinat. Jūs lūkojaties uz putniem tikai vai nu lidojumā vai dziesmas vidū.

Novēlu jums sēdēt staba galā drēgnā vakarā un meklēt sauli sevī.

Ievelc elpu... Sāc sevi iekšēji kutināt. Apskaties uz muļķiem... Jā, mutes kaktiņi jau raustas.

Atver un aizver acis pārmaiņus, redzot un iedomājoties.... Piepildi krūtis. Paņem rokās šķiltavas un sažņaudz, elpo caur nāsīm. Tu jūti, kā viss iekšēji vārās, kā atkal izlaužas tas, no kā tu baidies.

Smiekli! Skaļi, pretīgi smiekli, kas skrien kopā ar vēlmi pārraut rīkli visiem kretīniem. Smejies par to, ka tev sāp. Smejies par to, ka tev sāpēs. Smejies par to, ka viņiem nesāp. Smejies par to, ka viņi domā, ka viņiem sāp.

Nokrīti bezspēkā.

Tava kārtējā lēkme ir cauri.

Paldies par uzmanību.

Paliek arvien grūtāk uzklausīt citu problēmas. Arvien smagāk pēc tam pašam. Manī izsīkst kaut kas. Laikam, ka vajag ko labu, lai uzlādētos atkal.

"Juridiski gan bērni vēl ir piesaistīti mātei, kurai tika dots sešu mēnešu pārbaudes laiks, lai atrastu darbu un pienācīgu dzīvesvietu. Ja bērnu māte šajā laikā savu dzīvesveidu nemainīs, bērni tiks atbrīvoti un viņus varēs adoptēt. Divdesmit astoņus gadus vecā sieviete jau tagad esot izteikusies, ka vajadzības gadījumā var sadzemdēt citus."


Atklāti sakot, biju pārsmējies.