Ir neskaitāmi subjektīvi viedokļi, bet visobjektīvākais ir mans subjektīvais viedoklis.

Rīga ir vienkārši milzīga palaistuve.

Uzkliegt ubagam nav liela māka.

Ja suns bez pakaļkājām neskrien uz priekšu tik ātri, cik vajadzētu, tomēr nesper viņam.

Dodiet kaut vienu iemeslu, lai es no rīta atvērtu acis.

"Nesniedz palīdzīgu roku, tu naivais kretīn. Es gribu, lai mani izglābj VIŅŠ!"

Viņš to nedarīs. Bet tagad vismaz būs patīkami noskatīties.

Vēlme nomirt ir zīme, ka tu kaut ko sāc saprast no dzīves.
(c) Kafka

Savādi... Es, kuru sauc par depresīvu muļķi, kas neko nesaprot no dzīves un dzīvo to ar vākiem uz acīm, nespēju neko nofotografēt, jo viss liekas skaists.

Cik patīkami ieraudzīt virsrakstu "Traģiski iet bojā".

Tā tikai mēs, parastie mirstīgie, ejam bojā interesanti, bet pašsaprotami.

Jūs esat mazāk sāpīgi, ja man ir austiņas.

Tad skrien garām jūsu ņirgas.

Izvarot.

Pirms un pēc.

Slimīgas vēlmes rodas uz cilvēkiem skatoties.
Slimīgās halucinācijās to sejas kropļojas.

Plēsts, rauts, sāpīgs.

Varbūt izraut viņas sirdi, un palūkoties, ko tā man teiks?

Tāpat vien, jo es to varu.

Pēdējā laikā kaut kas spēcīgi uzprasās uz iznīcināšanu.

Kautko vajag no iekšpuses sašķaidīt.

Saplēst, sadragāt, pamest.

Kaut ko es drīz iznīdēšu.

Ir smagi ko tagad uzrakstīt. Smagi atrast vārdus, tad smagi taustiņus rast. Tie bēg un izvairas.

Viņa man tiešām patika. Gudra un skaista. Un pati to nezin. Bet tik dīvaini iekšā viss grūst, kad tā lūdz telefonu, lai varētu kādam pazvanīt, uzaicināt kopā pastaigā.

Es ceļos un eju prom atkal. Jā, varbūt ar laiku es panāktu, ka viņa vēlas manu telefona numuru. Bet es negribu spēlēt šo spēli.

Pat mana klātbūtne nogalina svešas sarunas.

Runājiet droši, es eju prom.

Ir lietas, ko tu aptraipi ar savu skatienu, pieskārienu un viedokli.
Saprati?
Ļauj pateikt savādāk...

Tev iespējams ir sena kartiņa, kas ir smieklīgi naiva, bet tā nozīmē tev daudz. Pat pasauli. Bet tad, vienā mirklī, kāds iemet tajā savu pretīgi glumo aci un nopēta katru pildspalvas vilcienu. Tas apskata to kartiņutik nejūtīgi, ka tā no aukstuma nomirst. Un tad, tajā mirklī, kad tā lieta ir mirusi, viņš atļaujas pateikt: "Bērnišķīgi, bet man patīk." Tajā mirklī viņš uzliek kāju visam virsū, un kartiņa ir bezvērtīga.

Viņš ir pie mana prāta. Viņš ir tam ļoti tuvu.

http://www.pileup.com/babyart/_top.htm

Klauns uz piecām minūtēm ārā izgāja.

Klauns sēž pazemots un sāpošs.

Es nemāku dalīties.
Nekad neesmu mācējis.

EJ!

Nesanāk man vairs bildes ielikt... Ejiet paši vēsturi aplūkot. ASV, ap 1880 - 1940 gadi. Freak show, my dear... http://www.circusofthescars.com/scarsheader1.gif www.999eyes.com

Es nevaru ciest samtainus audumus un vaniļas smaržu. Tie abi kopā man uzdzen tirpas.

Nākošreiz, kad lietus sit pa tavu palodzi, nešaubies un zini, es stikla otrā pusē dejoju sevi.