Pa ceļam uz mājām, kad klusu mācījos ermoņikas, man pieskrēja suns. Ar ķēdi, žvadzošu kaklā. Atrāvies no mājām, vēl ar tās zīmi meklēja ko citu. Tas nāca man līdzi ilgi, līdz ceļā satikāmies ar otru suni. Neliela ņurdēšana, nedaudz lielāka rūkšana... Kaujas. Suņu kaujas. Ķēde žvadzēja kā nelietības un varmācības pierādījums.

Aizvēris acis, pacēlis galvu es dzērves klausījos.

Tu saņem vēstuli. Tā ir visskaļākā atzīšanās, ko kāds cilvēks spēj veikt. Nē, ne jums. Jūs savas mūža sāpes izkliedzat pasaulei un ļaujiet tās apskatīt. Ļjaujiet piesmiet savu sirdi. Mums tas ir savādāk. Es nezinu, vai visi sapratīs "Jūs" un "Mēs", bet zinu to, ka visi vēlēsies sevi pierakstīt pie "Mēs". Es nezinu, kā lai pasaka, kā jūtos. Varbūt kāds sapratīs:

Tikai tādās dienās kā šī, es atļaujos uzvilkt savu balto kreklu.

Vakarā pastaigājos apkārt, un man pretī nāca mazs kaķēns. Nesen nācis šajā pasaulē, nesaprot, kas notiek, un baidas no visa. Es pieliecos, lai to noglaudītu. Mazs un melns, nedaudz balti plankumiņi uz kakla. Viņš satrūkās, redzot manu skatienu, bet mirklī, kad mana roka pieskārās mugurai, lai to noglāstītu, izkusa. Es cēlos lai turpinātu ceļu. Kad atskatījos, viņš man sekoja. Nonācis pie augstas trotuāra malas skrēja izmisīgi apkārt, lai atkal nokļūtu pie manis. Tūlīt pat, nonācis atkal tuvāk, jautri skraidīja. Uzskrēja uz ielas.

Kaķiem nav deviņu dzīvību, tam vairs neticēšu.

Neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēkiem esi palīdzējis, un cik cilvēkiem palīdzi šijā mirklī, atceries - klauni raud vieni.

Es zinu, tu visu mūzū esi nodzīvojusi aizstāvoties. Es zinu, kas tu esi. Es zinu, ka vienmēr, kad kāds cenšas piekļūt pie tevis, tavas kājas apaug ar adatām, rokas noklājas dzelkšņiem, mēle metālā vēršas. Es zinu to visu labāk, kā citi. Bet tas ir nu velti. Ne adata, ne sitieni mani nav pieveikuši, un to nespēs arī tavas.

Un tagad paklausies, ko teikšu: Tu vari durt, kad pieeju, tu vari celt vairogus, jo bailes tev no tā, ka es esmu jau aiz tiem visiem, klāt pie tava kailā ķermeņa un veros tev acīs.

Nesvētais gara kroplums. Kā es vēlos uz visiem jūsu sastādītajiem jautājumiem atbildēt ar vārdu "mirsti"... Tas taču atrisina visus jūsu nevērtīgos mēslsus, vai ne? Un ko ļaudis sauc par problēmām... "Mana problēma ir gļēvums, iemāci man notēlot drosmīgu," "Es meloju par daudz, iemāci man samelot tā, ka es izskatos taisnīgs."

Tu esi uzlicis sev neskaitāmas maskas, slēpies aiz ceturtās, ko noslēp ar piekto. Tu uzliec masku, ka tev nav bail, un uzliec tai pa virsu biklumu, lai varētu vienbrīd noņemt piekto masku, cilvēki ieraudzītu 4 un brīnītos. Bet tā arī vajag, turpini tā, jo nekas vairāk par mēslu ar baroka kruzuļiem tu neēsi.

Offtopic: Iepazinos ar visnotaļ interesantu cilvēku. Mēs runājam vienādi, domājam atšķirīgi. Mēs labi saderam kopā kā kontrasti. Kā no vienas matrices var izveidoties gudrs un centīgs cilvēks, bet turpretī ir izveidojies arī cinisks kroplis.

Ir tik smagi apzinaaties, ka neesi cilveeks.

Esmu apņēmies būt par labu draugu cilvēkam.

Tas, šķiet, ir grūtākais ko esmu uzņēmies.

Ja tu mēģini aizvainot, tad dari to vismaz saviem vārdiem.
Man ir vienalga, ko par tādiem cilvēkiem kā es ir teikusi slavena pop zvaigzne vai kāds ievērojams rokfestivāla dalībnieks. Ne jau ar viņiem es tagad runāju. Ne ar viņiem es cenšos cilvēks būt, bet gan ar tevi. Ja aizvaino, tad arī par attiecīgu tematu. Netaisi vispārinājumus. Ja tu aizvaino visā būtībā, tad tu vienkārši prasti apsaukājies, neko vairāk.

Post Scriptum: Un jā... Vispār, ja aizvaino, padomā, vai tev pašam to vajag.

Nereti cilvēkiem, kuri saka, ka tiem izskats nav svarīgs, ir vispētošākais skatiens un visspēcīgākie uz izskatu balstītie spriedumi.

Salūzis koks mirst.

Kapēc cilvēks vēl savu dzīvību velk?

"Kapēc tevī ir tāds naids?"
"Tā nu ir sanācis."
"Tu no tā nedomā šķirties?"
"Kamdēļ gan? Pirmkārt, es nespēju pēkšņi sev teikt, tagad vairs neiedīšu, tagad mīlēšu. Pēc tam cerēšu un tad ilgošos. Es esmu cilvēks ar jūtām. Jūtām, kādas man ir dotas. Otrkārt, tas man izglāba dzīvību."
"Bet dzīvību izglābt var arī pieķeršanās un mīlestība."
"Cilvēkam ir jādzīvo ar to, kas tam tiek dots."

Es murgoju par daudz.

Garas garas koka kājas. Maza pilsēta zem tām. Ar maziem slimiem cilvēkiem. Ne garīgi slimiem, bet fiziski. Lepra. Mēris. Kaut kas tamlīdzīgs. Ticiet vai nē, bet mirstošam cilvēkam ir vienalga, no kā tas mirst.
Un tad es skrienu. Skrienu uz koka kājām, caur slimiem slimiem ļaudīm. Tā skaudība to acīs, to netaisnības žults, kas uzbango, liek man krist lejā. Liek pievienoties pie viņiem. Bet turos es pretī. Es turpinu skriet, par spīti visam. Līdz vienā brīdī vairs nav brīvu vietu, kur nolikt koka kāju, jo cilvēku par daudz. Es uzlieku kāju uz maza vīstoklīša. Maza, zila satīta lakata, un cauri visiem kliedzieniem un šausmām man ausīs iespiežas spēcīgs krikšķis. Es atvēru zīdaiņa galvu vīstoklī. Skrien! Turpini skriet! Lai nenoķer, lai nenoķer, lai mirušas rokas tevi nenoķer!

Atkal murgoju.

Skaista amerikāņu ģimene, bērni spēlējas un māte tīra māju, līdz noskan zvans pie durvīm. Ir gandrīz vai nakts vidus, tapēc kustība mājās paralizējas. Klusu māte pieiet pie durvīm un tās atver. Ārā ir pilnīga tumsa, bet pie pašām durvīm stāv vīrs. Apmēram divus metrus garš, viss klaunu tērpā. Ar fantastisku, nepārspējamu grimmu. Ar kliedzienu nabaga sieviete lec soli atpakaļ un atmuguriski pielec pie maziņā koridora skapīša. Izmisusi tā skatās uz sastingušo viesi un meklē uz skapīša kādu sadzīves ieroci. Steigā viņa nogāž vāzi, bet nepievērš tam nekādu uzmanību. Tad saķer ģimenes foto visā rāmītī un smieklīgi draudīgi skatās uz klaunu. Mirklis klusuma. Mirklis klusuma pārņem visu māju. Bet mirklī, kad klauns atver muti, pat klusums mājā mirst. Un tikai pēc mirkļa, zema, zema balss piesmej visu telpu: "Bet šodien, cirkū, jums tas likās smieklīgi." To teicis viņš apgriežas un pazūd tumsā.


"Nav nekā smieklīga par klaunu pusnaktī."

Nu jā. Es piedzēros. Es ņēmu rumu un piedzēros. Es klīdu pa galveno ielu un dungoju pie sevīm tik sev zināmu dziesmu. Es sēdēju zem tilta un dziedāju tā, ka jebkurš kārtīgs alkoholiķis skaudībā sūrstētu. Un atkal daļu no sevis esmu ieracis sevī nedaudz dziļāk.

Kapēc?

Kad esmu kopā ar kādu sievieti, es jūtos... Nezinu kā lai jums to tiešāk, patiesāk pasaku... Ne tā lai jūs saprastu, jo to es nemaz nevēlos. Bet gan tā, lai jūs justu. Es jūtu, ka caur visu manu ķermeni izstrāvo spēcīgas emocijas. Tās līst pāri kausiem. Šīs emocijas man bija pat nedaudz aizmirstas. Tās ir... skumjas. Neaprakstāmas skumjas un nolemtības sāpes. Tukša apziņa par itin neko. Itkā lūkotos lejā pa pasaules malu - viss kļust skaidrs, tiek aptverta nespēja saprast. Tāds tukšums rodas iekšā, ka ir grūti ko teikt. Viss apkārtējais šķiet bezvērtīgs un naivs. Visa čalošana vairs nav nekā vērta. Acis aizver apkārtējo un atkal ielūkojas sapuvušajā iekšienē.

Arvien biežāk man uznāk šīs nevaldāmās smieklu lēkmes. Tās izraisa tavi rozā cimdiņi, bizītēs sapīti mati, nepaklausīgs bērns un savs atspulgs uz metāla virsmas. Un tad nicīgi, pretīgi smiekli laužas ārā no manis, sagriežot visu virpulī. Mirklī, kad jūtu, ka sirds mana sāk stāties aiz bailēm no šiem smiekliem, tad jāsmejas, par sevi pašu. Nebeidzams loks līdz sekundē tas mainas, un varu nerunāt vairākas stundas no vietas.

Anonīms sauciens pēc palīdzības.

Nepatīk man lieka anonimitāte.

Iesaku šo "štelli" aizvērt. Tāpat, kādam no mums ir kas sakāms, tas saka visiem, jo nebaidas no tā. Komūna "brīvība" mums ir lieka. Mēs esam brīvi bez tās.

Viņa nemāk aizmirsties. Viņa spēj tikai pateikt "mēs aizmirsīsimies", bet nezin, ko tas nozīmē.