Lūdzu, visžēlsirdīgais Dievs, izpestī mani no akluma, kurā esmu nonācis, un sniedz man savu roku, noved mani no neceļiem. Ļauj man redzēt tavu gaismu un ļauj man apjaust tavu visvarenu, kas sniedzas debesīs, kā arī virs zemes. Dievs, lūdzu, pieņem noklīdušu avi savā pulkā un glāb to no mūžīgiem maldiem.

Cilvēk, tu naivais mēsl, tu runā pats ar sevi. Ne suns tevi ņems aiz rokas. Bāz tās nātrēs. Neviena pati dzīva dvēsele tevi nevedīs uz pareizā ceļa. Tur, kur tu esi, tas ir tavs ceļš. Tevi nevar pacelt un nolikt citur. Ja vēlies tikt uz labāku, lai tavu miesu plosa neceļa ērkšķi. Tā tava lielā apjausma un apgaismība ir izmocīta prāta smieklīgs triks. Tā ir pēdējā cerība, ko sniedz prāts, lai tu izdzīvotu. Celies, ceļos nokritušais lop un ej. Ne uz ceļiem šis ceļš ir lienams.