Lietus smarža... Jā, es zinu, man šobrīd nevajadzēja būt vienam, par mani nav piedomāts atkal, bet nekas. Šoreiz mani tas neapbēdina itin nemaz, jo man i rpalicis mans lietus.

Trūkst sausu kurpju. Nav arī vajadzība pēc tām. Lietū nevajag ieiet sausam.

Tavs naids drīz zudīs.

Arī tev, dārgais draugs, izrādās, ka nedrīkstu uzticēties. Nezinu, ko es izdarīju šoreiz, bet es melotu bargāk par jums visiem kopā, ja teiktu, ka mani tas interesē. Bīstieties cilvēka, ja tas liek jums atslābināties. Neuzticieties cilvēkam, kurš to visvairāk vēlas. Tas nekad neved uz labu galu. Ja viņš būs ļauns, tad jau paši saprotat, kas notiks. Domājat: "Bet ja visvairāk tavu uzticību vēlas kāds, kam tas vienkārši ir ļoti ļoti ļoti svarīgi bet nav nekādu sliktu nodomu?" Atbilde ir vienkārša. Cilvēks, kuram jūsu noslēpumi ir vienaldzīgi, tos aizmirsīs. Kāds, kas tos ļoti alkst turēs sev pie sirds. Gadījumā, ja tā izkritīs, izkrities tie arī līdzi.

Sapratāt? Arī melotu, ja teiktu, ka es pārlasu sevis rakstīto un mēģinu to pārvērst literāri skaidrā un dzidrā valodā ko baudīt rasai.

Paskaties ārā pa logu. Tur ir lietus, tur esmu es.