Mazais princis gāja pa tuksnesi un redzēja grimstošās smiltis. Nezinot, kas tās ir, viņš gāja iekšā, līdz attapās, ka ir jau līdz jostas vietai iegrimis. Pēc ilgām cīņām, kur pa vidu uzvarēja gan smiltis, gan viņš pats, viņš tomēr tika tālāk. Viss nosmērējies smiltīm, bet gāja uz priekšu, soļus sperot stipri jo stipri, ar katru sitienu nokratot tās nost arvien vairāk. Tad ieraudzīja pašā vidū grimstošu sievieti. Viņš apsēdās 5 metru attālumā uz akmens un sāka runāt.

"Grimsti?"
"Jā..."
"Zinu kā tas ir. Man nesen tāpat gadījās. Smiltis man vēl visapkārt ir pieķērušās, bet velns ar viņām."
"Tev arī neveicas?"
"Jā, tā nu tas ir. Es zinu, smiltis tagad berž kājas, vai ne?"
"Tā gan jā."
"Nedaudz svīst sāk arī, vai ne?"
"Jā, tieši tā. Tu esi retais, kas mani saprot."
"Nu vienkārši man ir gadījies līdzīgi."

Tā viņi sēdēja un runāja. Uz brīžiem princis aizgāja, bet vienmēr atgriezās.

Vienreiz mazais princis atgriezās pie smiltīm un redzēja, ka tik sievietes galva ir virs smiltīm.
Apsēdies uz akmens viņš sāka runāt.

"Klau, tas jau gan vairs nav labi."
"Jā, es zinu."
"Lien ārā."
"Kā?"
"Kārpies ar kājām un rocies ar rokām. Tā es tiku."
"Nevaru."
"Tu esi pārāk tālu, lai es tev palīdzētu. Tu saņemies."
"Es negribu."
"Kapēc?"
"Tāpat jau visapkārt tikai smiltis..."
"Nē, nebūt ne, tur, aiz tā kalna, iespējams ir zaļa zāle. Es gan tur neesmu bijis, bet tā varētu būt."
"Visur ir vienādi, tu melo."
"Es sēžu uz akmens, tu esi smiltīs, visur nav vienādi. Saņemies, lien ārā, nudien, tie vairs nav joki... Nu kārpies, lūdzu!"
"Mēs nevarētu tāpat kā agrāk vien parunāt?"
"Bet tu tūlīt nogrimsi!"
"Tu vairs neesi tas, kas agrāk..."
"Es uztraucos par tevi. Ja tā nebūtu, es sen būtu prom."
"Tu vairs mani nesaproti."
"Kapēc?"
"Tu mani mēģini glābt, nevis klusu čirkstēdams atdarini smiltis. Tu esi svešs. Vēljovairāk, tu esi kā viņi visi. Ej prom, tev rūp."