Iekšā tukšums. Ne tāds, kā parasti. Tas nav no tiem tukšumiem, kuru var just fiziski, iebāzt tur roku un sagrābt sasmakušu gaisu. Šis ir savādāks, tamdēļ nezinu, kā to īsti nosaukt. Laikam, ka tā būs vienaldzība. Bet nevis vienaldzība, pret kādu notikumu vai pret visiem kopā, bet vienaldzība iekšā. Vienaldzība pašās saknēs. Tā pat nav nepatika pret pasauli. Man pēkšņi ir vienalga par visu.

"Kamdēļ nedari pašnāvību?"
"Vai nav vienalga?"

Es iesaistos kādā diskusijā, un pēkšņi mani pārņem tik liela vienaldzība, ka mans arguments ir atspiešanās pret rokām un skatīšanās acīs. Es nesaku itin neko, tikai lūkojos cilvēkā.
Viņš maldīgi domāja, ka mēģinu iekļūt viņa prātā vai radu kādu neaprakstāmi spēcīgu psiholoģisku manevru. Tajā pat mirklī es esmu vienkārši uz rokām atbalstījis galvu. Bez mērķa, bez vajadzības un bez jebkādiem paskaidrojumiem. Tad, kad pretimsēdošais vairs nevarēja izturēt savu neziņu un ierunājās, es piecēlos un aizgāju. Pat atvadīties vairs nevēlējos. (Kaut arī, man ir pārmetuši, ka es vispār nemēdzot atvadīties.)
Atstāju visu uz galda un gāju ārā pastaigāties. Kur? Nezinu. Vai nav vienalga.

Pret vienaldzību nav ieroču. Tā vismaz man šajā mirklī šķiet. Es mēdzu apātiski iegrimt kādos procesos un turpināt tos tikmēr, kamēr nogurstu. Arī šobrīd, rakstot, es apzinos, ka varu tā turpināt ilgi un dikti, bet jāapstājas. Liekvārdība nav laba. Laikam būs jāiziet sniegā pastaigāties. Un jāiet. Kaut kur. Un neatgriezties dzīvesvietā ilgi. Tukša vienaldzība ir aprijusi prātu un nevērīgi guļ.