Vai jums kādreiz nav ienācis prātā, vai ir krāsa, kuru neesat redzējuši? Ne tonis, bet krāsa.
Es to esmu atradis. Ieskatieties sevī dziļi iekšā meditācijas laikā. Jūs redzēsiet zilas, zaļas, dzeltenas vai melnas krāsas.
Tas ir kā biezs šķīdums, kā naftas pile, kas maina krāsu un formu. Es redzu formu, bet neredzu tā krāsu. Tas no mazas piles pārveidojas par asu ezi un tālāk par nevienmērīgu kubu. Plūst un mainās. Un pieņem lillā, sarkanu, tumši zilu un pelēku krāsu. Kā nu kuru reizi. Bet dažreiz, tas paliek tādā krāsā, kurai vārdu nezinu. Tas nav sudrabs, nav arī eļļas krāsa. Kā lakoti melns, kā spīdīga kaķa mugura. Bet to krāsu nevar notvert, lai definētu, jo tā tūlīt nomainas uz ko pavisam citu. Bet, lai arī cik mainītos, tā paliek par vienu un to pašu krāsu. Tikai tonis nomainas. Ne no gaišāka uz tumšāku, bet kopā ar formu.

Ar katru reizi, kad aizveru acis, es redzu bildes. Es redzu kroplus cilvēkus, redzu groteskas un sireālus veidolus. Un tūlīt pat atveru acis un ļauju tiem aizplūst atpakaļ zemapziņā. Aizvēru acis un kliedzošs klauns metās man sejā. Ar spēku tās atrāvu un nogulēju uz muguras, bez vēlmes aizmigt. Un ir tādi tematiskie vakari. Citreiz tās ir sievietes, citreiz slimnīca, citreiz karalauks, bet parasti cirks.

Aizver acis un tu redzēsi, par ko tu tagad domā to nezinot. Iedomājos, ka vajag piemēru. Tikko man acu priekšā jūra ar kuģi pārveidojās par smejošu klaunu. Neorģināli, atzīstu, bet nekas. Pēc minūtes būs kas cits.

Es mīlu alkoholu, vairāk, kā es mīlu sievietes. Tas nu ir tiesa. Tas nekas, ka viņas mani mēdz skūpstīt un ar mani mēdz pārgulēt. Tas viss man ir vienalga. Tas viss ir vienkārši loģiski un, kaut arī, dažreiz liekas nesaprotami, vienkārši. Bet alkohols.... Tas liek smaidīt par to, kas esi. Tas liek smieties par vienkāršāko joku.

Es uzdāvināšu tev Maskavu.

Tad tikai dziedāt, dažreiz noslaucīt pa retai asarai un klausīties aukstpapēžu kurpēs. Lūk, sievietes, piezīmējiet to sev... Jums svārki plīvo tikai un vienīgi tad, kad es esmu dzēris. Līdz tam jums tie prasti plivinas.

Es atpazīšu tevi pēc gaitas.

Un esmu aizmirsis, cik pie velna mums ir galaktiku un sauļu, esmu aizmirsis, ka katoļiem nepatīk luterāņi, luterāņiem nepatīk katoļi, bet nevienam no viņiem nepatīk mormoņi. Nu un pie velna viņus. Tā nav mana sasodītā dzīve.

"Klau, man liekas, ka tu esi alkoholiķis. Tev būtu jāvēršas pie kāda ārsta."

Un es griežos uz riņķi. Un krievi, no reti pretīgiem okupantistiem, ir kļuvuši par fantastiskas mūzikas radītājiem. Tā notiek.

Starp citu.. Viņai tūlīt būs bērns... Vai tas nav skaisti? IEspējams, ka tas ir mans, bet viņa apgalvo, ka nav. Ja man būtu labāka atmiņa, es atcerētos, vai tas bija pagājušo gadu, kad mēs bijām "kopā", vai pat vēl senāk. Bet tas taču nav svarīgi. Viņa saka, ka nav mans. Tātad nav mans, vismaz morāli. Nu un? Iespējams, ka tas būs pirmais bērns, kuru iemīlēšu.

Un tagad, pie visiem velniem, pasaule, tu vari griezties cik vien ātri vēlies, es tevi panākšu un tu skriesi man līdz. Tik ne tad, kad esmu skaidrs. Tad gan nē. Tad sastingsti atkal.

Lūkojos uz leju. Veros peļķē, ko tikko radījušas manas iekšas. Neglītas asinis.
"Nav manas!"
Nē, muļķi... Tavas. Un tikai tavas. Un neviens tās neslaucīs. Nolemtas sakalšanai. Pieceļu sevi kājās un mēģinu atrast ceļu. Vismaz domās mēģinu, ar ziņu, ka man tas ir jādara. Bet nekustos no vietas. Vienkārši truli lūkojos peļķē.

Starpcitu, kad tu kaut ko neesi īsti lāga izdarījis, tu parasti nodomā: "nākošreiz, tādā pašā situācijā, tad gan es rīkošos savādi." Tad zini, ka tā nebūs. Ja tu esi izdarījis ko tukšu, tad tas tev ir asinīs. Un katru nākošo reizi, kad nebūsi izdarījis ieplānoto, tu atradīsi jaunus iemeslus, kamdēļ tas nav bijis iespējams.

Izslēdz sevī to stulbo aprēķinātāju un sāc reiz klausīt instinktu. Ja sākas cīņa, bet tev instinkts saka, ka tev jāpaliek dzīvam un tu nedrīksti iesaistīties, tad arī nedari to. Un pēc tam tikai nemuldi: "Kā es viņus, ja gribētu... (ja nebūtu tik gaišs, ja nebūtu tuvumā policija, ja viņi nebūtu četri, ja viņi neietu boksā)" Tu esi tas, ko tu dari.

Ja tu iedomājies, ka varētu viņus visus izšķaidīt, ar to vien nepietiek. IR kāds jāsakropļo, lai tu varētu pats ticēt, ka vari.

Vēroju griestus, salicis rokas zem galvas. Kā parasti, man nav miega. Galva ir pilna ar domām, bet tās necīnas savā starpā. Domas kā jūra zem horizonta viļņojas un plūst, bet virs tām ir tukšums. Tas nav no spriedzes, nav arī sviedru piesātināts. Vienkārš klusums.
Sniegu ir nomainījies lietus, kas klabina pa manu palodzi. Lūkojos ārā pa logu uz debesīm, kas beidzot ir tumšas. Līdz jūtu, ka viena doma no jūras pieslejas kājās un pieskandina visu manu ķermeni, visu telpu, kurā atrodos. Uz mirkli, un tad atkal atstāj mani, paņemdama gabalu līdz. Es turpinu lūkoties grieztos. Manī vairs nav vēlme ne aizmigt, ne gulēt, ne celties. Istabu pilda tikai vienīgi manu sirdspukstu skaņa.
Tā doma... Tas viņas reiz izteiktais teikums man tomēr ir negaidīti iekūņojies. Un naktīs, kad nav miega, tas nāk pie manis, atkal un atkal. Piepilda mani un izirst.

"Ko viņi ar tevi ir tādu izdarījuši, ka tu esi kļuvis šāds?"

Viņa teica: "Man ļoti patīk nakts pastaigas."
Uz ko viņš atbildēja: "Nāc pie manis, es naktīs neguļu."
Šī saruna klusu turpinājās un ar apslēptu kaisli pievilka šo pāri vienu otram klāt.
"Man patīk, ja naktīs ir mēness, tad var redzēt ceļu."
"Jā, tā ir fantastiska sajūta... Īpaši, ja tad ir negaiss un var staigāt pa peļķēm."
"Kad vien vēlies."
Es neizturēju un iejaucos: "Nu jūs nevarat abi apklust? Vai vismaz taisnību viens otram stāstīt? Protams ir skaisti, ja patīk nakts un lietus, bet jūs abi jau katru nakti sēžat mājās un, ja arī esam ārā, tad vienmēr raujaties telpās vai zem jumta, kolīdz sāk smidzināt. Jūs vienmēr esat smējušies par savādākiem, par tiem, kas kaut vai lietū iet bez lietussarga. Un lūdzu, kurš no jums ir redzējis negaisu naktī, kuru apspīd mēness? Tās lietas parasti kaut kā nesavienojas, jo via nu ir lietusmākoņi, vai nu skaidra nakts. Tas neiet kopā. Bet galvenais ir liriski runāt..."
Viņi abi piecēlās, un aizgāja. Skaļi smējos, jo viņi aizgāja sevi lielīt citur. Nebija svarīgi, ko par tevi domā otrs cilvēks. Svarīgi bija, ka tev patīk pilnmēness skaidras negaisa naktis.

Nu, es domāju, būtu pienācis īstais laiks mums visiem nedaudz padresēt savas smadzenes. Ja tu domā, ka tu esi zemes mēsls, tad tev nebūs pat īsti vērts lasīt. Es tev vienkārši piekrītu un viss. Bet ja tu iedomājies, ka esi nācis šajā pasaulē kā vienīgās gudrās rases pārstāvis un tevi ir radījis dievs, nevis viena liela, skaļa nejaušība... Un tu esi unikāls un neatkārtojams...

Uz pasaules ir seši miliardi tādu kā tu. Jā, šis būs treniņš ar skaitļiem. Galvenais te būs piedomāt līdzi. Seši miliardi cilvēku. Katrs ko domā, katrs ko rīkojas. Katrs meklē savu patieso dzīvi. Bet tas nav pastāvīgs lielums. Katru dienu cilvēki mirst un dzimst jauni. Ja ir kāda dzīves filozofija, kas vēl nav kādam gulējusi galvā, tad lai sasper mani jods. Es nevaru iedomāties, cik cilvēku uz šīs pasaules vispār ir bijuši. Bet nu labi. Varbūt jums ir cerība, ka nonāksiet paradīzē un tur būs labi. Atklāti sakot, man pašam iepatikās šī daļa.

Šī zeme, kas mums visiem liekas tik liela un svarīga... Uz kuras ir unikālas dzīvības formas un unikālais, vienreizējais un nekad neatkārtojamais cilvēks ir apkārtmērā 40,075 km. Tas varētu šķist daudz. Kā nekā, piektā lielākā planēta šijā saules sistēmā, un cik mēs zinam, vienīgā apdzīvojamā. (Mums padzīvojamā.) Un vienīgā, uz kuras ir dzīvība un dzīvībai labi apstākļi. Bet, mēs jau labi zinam, ka šādi apstākļi mums netika nodrošināti vienā dienā. Bija leduslaikmets, bija vulkānu laikmets un laiks, kad zeme vispār bija magmas lode. Zeme ir apmēram 4.57 miliardus gadu veca. Tas ir apmēram 4,570,000,000 gadu. Pastāv uzskats, ka cilvēcīga būtne, kas ir atdalījusies no šimpanzes, ir apmēram 6,500,000 gadu veca. Bet tas ir tikai mirklis, kad viņam nebija liela atšķirība starp šimpanzi un pārējiem mērkaķiem. Par cilvēku, par homo sapiens, viņš ir kļuvis krietni vēlāk. Mēs esam, kas mēs esam, jau 250,000 gadus. Ilgs laiks, vai ne? Ņemot vērā, ka galaktikas kā tādas ir apmēram 13,700,000,000 gadus vecas. Mūsu zeme jau nav nemaz tik veca.
Tad nu kopsavilkums. Pasauļu karalis un visinteliģentākā būtne visumā ir dzīvojusi tikai 54,800,000 daļu no galaktiku pastāvēšanas laika. Ilgāk dzīvojošais cilvēks, kas ir oficiāli reģistrēts, ir sasniedzis 122 gadu vecumu. Milzīgi... Domāju, ka ar tik "milzīgu" evolūcijas procesu, mēs varam droši apgalvot, ka esam visprātīgākie un tālāk tikušie.

Bet nu labi, ar vecumu būtu tikuši galā. Sapratām, ka mēs neesam bērna stāvoklī. Mēs esam vēl sasodīta sperma.

Labi, vēl viens pierādījums, kamdēļ mēs būtu tie gudrākie. Neviena cita taču nav, vai ne? Atklāti sakot, tā cilvēki domāja, arī pirms atklāja Ameriku. Muļķīgs, bet tīri trāpīgs piemērs. Bet tas bija mums neizmērojams attālums. Mēs tikai apmēram 200-400 gadu zinam apmēram, kāda izskatās mūsu zeme, bet turpinam daudz ko jaunu atklāt, kaut arī zemei ir tikai 40,000 km apkārtmērs. Jā, tikai. Tātad, skaidrībai... Viens gaismas gads ir apmēram 9,460,730,472,580.8 kilometru. Tas ir diezgan liels pretstats mūsu zemei. Bet astronomijā jau diezgan sen to neuzskata par lielu attālumu. Neizmērojamu gan. Vistuvākā zvaigzne (neskaitot sauli) ir 4.22 gaismas gadu attālumā. Tātad, 39,924,282,594,290.976 kilometri. Atkārtoju, tā ir tuvākā. Tālākā, ko mēs varam redzēt ar aparatūru ir 46.5 giga gaismas gadu attālumā. 46,500,000,000 gaismas gadi. Rēķināt kilometros varat paši. Mans kalkulators pat šādu skaitli nevar aptvert. Tālākais, kur ir nonācis kāds cilvēka radīts mehānisms, ir 13 gaismas STUNDAS. 0.0015 no gaismas gada. Šis ceļojums ilga 27 gadus. Tālu ir tikusi visattīstītākā rase.

Un vēl pēdējais, ko gribēju piemetināt. Ir dažas galaktikas šajā visumā. Zināmas ir apmēram 48,000. Un katrā no tām galktikām ir no 10,000,000 līdz 1,000,000,000,000 zvaigznēm. Un katrai zvaigznei pieder planētas. Un viena no tā lielā kvantuma ir mūsējā planēta.

Mūsu planēta, uz kuras ir gudrākā un inteliģentākā dzīvības forma.

Es esmu tas ārzemnieks, tas zēns no citas planētas, eksotika, kuru var apskatīt, bet nevar nest līdz.

Cilvēki pašķiras. Es eju cauri pa vidu. Sajūta, ka esi atgriezies cirkū. Pacel galvu uz augšu un palūkojies tiem sejā. Ja jūs zinātu, cik viņi mēdz būt gari. Visas sejas ņirdzīgi atvāztas, zobus var izskaitīt. Rodas vēlme tos izskaitīt uz zemes, uz flīzēm. Galvā skan mūzika. Un tikai mūzika. Redzu viņus ko sakām. Bet man galvā ir mūzika. Un atkal uzmācas sajūta, ka tas neesmu es, kas tur iet.
Es nespētu uzrakstīt autobiogrāfiju. Es varētu uzrakstīt kāda cilvēka dzīvesstāstu, bet ne savu. Man tāda nav. Es vienkārši vēroju sveša cilvēka dzīvi. No malas, un spriežu par tā rīcībām.
Ir daudz meditācijas, kur tev jāiziet no sava ķermeņa. Ir kāda, kas apvieno tevi? Šī cilvēka problēmas sen nav manas problēmas, man ir pašam savas.

Nav redzētas plūmes, kuru kodols būtu ārpusē.

Vīns gulēja manī. Tikpat vēderā, cik prātā. Ejot pa ielu cauri cilvēkiem, nejauši iedomājos, ka sen es neesmu redzējis Pierro. Nē, protams, viņš ir blakus visu laiku, bet kad esi dzēris, tev laiks liekas vēl savādāks kā parasti. Ar smaidu dejoju pa ielu uz priekšu, ļāvu lai vējš purina manu jaku un dungoju pie sevis. Mirklī, kad beidzās dziesma, sadzirdu aiz muguras balsi:
"Tu mani nedzirdi, vai?"
Apgriezos, izņēmu vienu austiņu, demonstrējot, ka nebiju dzirdējis tiešam un teicu: "Nē, piedošan," es redzēju viņu sejas, "man skanēja mūzika."
Tālākais vairs pat nav īsti diskutējams. Mūžīgais, cilvēku neatbildētais jautājums... Interesanti, cik daudz ļaužu savas dzīves laikā ir mocījušies ar šo jautājumu, kuram neviens nesniedz skaidru atbildi. "Ko tu dirsi?"
Paskaidrojums, ka es neesmu neko teicis, protams, bija lieks. "Iedod desmit santīmus, tad mēs tevi nesitīsim." Es palūkojos uz leju. To teica vēl mazs bērns. Sapratu, ka ja sāksies fiziska izrēķināšanās, man tas sīkais mērglis ir jāizmāca. Vienīgajā valodā, kuru viņš saprot.
"Man nav." Es teicu, sajuzdams kabatā vīna atlikumu. Tā nauda man būs vajadzīgāka kā viņiem. "Nu ta smēķi iedod, ta nesitīsim." "Nepīpēju."
Strupceļš. Bet viens vēljoprojām mocījās psiholoģiskās pārdomās un nenoguris man prasīja, ko es diršot. Atbilde "Ekskrementus." viņu nebūtu apmierinājusi. Bērns neskaitāmas reizes atkārtoja ko līdzīgu kā: "Nu, sitam viņu...", "Viņš viens, a mēs trīs. Nu?", "Tu zini ar ko tu runā vispār?"
Viņi aizgāja. Es apsēdos turpat uz kāpnēm. Klusu skatījos, kā uz asfalta izdeg izsmēķis.
"Šeit vajadzēja būt asins pirtij." Teica Misters Haids. Teica Pierro. Teicu es.
Piecēlos un sāku iet. Galvā grozījās neskaitāmas domas. Vīns no mana prāta bij izmucis. Es gāju viens. Uz sejas atkal parādijās smaids. Es smaidīju un jutu, kā karstas asras rit pāri vaigiem. Jautrās ukraiņu dziesmas bija atstājušas manas ausis. Es atgriezos pirmsākumos.
Es esmu Kaina dēls.
Cilvēki skatījās uz mani, pat vairāk, kā parasti. Un jo vairāk man sāpēja, jo skaļāk es smējos. No pārliekas smiešanās sāka sāpēt galva. Nezinu, kamdēļ tas tā ir. Redzēju trīs stāvus ēnā. Viens rādīja abiem publikas dalībniekiem, kā bija ticis ar kādu galā. Es apslāpēju smieklus. Šādiem ļaudīm nekad nav humora izjūtas.
Mirklī vairs nespēju paiet un nokritu ceļos. Smējos, no visas sirds. Asaras tecēja pāri vaigiem, aiz kakla un krekla. Atkal viena no reizēm, kad cenšos izrauties.

Kur palika visi paštaisnie idioti, ticības karogi, kuri teica, ka ļauns ļaunu pievelk? Kur ir tie dzīves teorētiķi? Ja manī tajā mirklī bija ļaunuma, tad es nezinu, kā saukt to, kas manī ir visu laiku. Es jau dzirdu ko domāt nespējīgie ir gatavi apgalvot. "Zemapziņā tu tomēr esi ļauns." Tikai nesāciet.. Zemapziņā mēs katrs esam zvērs. Asinskārs, privātīpašniecisks zvērs. Tas padara mūs par cilvēkiem, kas esam tagad. Ja tu to esi apspiedis tik ļoti, ka vairs nejūti, tas nenozīmē, ka tu neesi radies no zvēra.

Ieliku zobos cigareti. Es neesmu šeit lai elpotu. Kļuva neizsakāmi auksts un es uzvilku cimdus. Kāda jēga. Kāda jēga no siltumaizturoša materiāla, ja siltums tevī vairs nerodas. Gribēju apgulties, bet nebija sniega. Smaids turējās uz sejas, jo atkal biju sapratis kārtējo, nevienam nederīgo lietu.

Jūs visi ziniet jokainus cilvēkus. Daži varbūt staigā uz riņķi un kaut ko pie sevis runā. Cits varbūt neapstādamies uzdod vienu un to pašu jautājumu. Tie ir tie jokainie, savādie cilvēki. Es sapratu vienu. Esmu viens no viņiem. Viens no tiem, kurus es pats neuzskatu par īpaši vērā ņemamiem. Es būšu tas trakais, muļķais vīrs, kas dzīvos jūsu sekcijā un katru rītu, vienās biksēs staigās ap sētu. Mana dzīves uztvere ir sakrpļota. Mana rīcība tam seko.

Es vēlos dzirdēt jūsu idejas, atrisinājumus, pielikumus un vienkārši domas. Lielākā daļa maldīgi uzskata, ka es tikai mēģinu izsmiet. Nē. Es vēlos zināt. Es vēlos zināt, tamdēļ es prasu. Es uzklausu argumentus, ja tie liekas muļķīgi, atzīstu, atbildu dzēlīgi. Bet tāds nu es esmu. Piedzēries, skaļi smejošs muļķis.

Šo vēstuli es rakstīju cilvēkam. Vēlos jūsu idejas, atrisinājumus, pielikumus, un vienkārši domas. Es vēlos zināt.



Līdzīgi, kā eros (instinkts uz vairošanos) ir arī tanatoss (Thanatos. Apzīmējums cēlies no sengrieķu nāves dieva vārda. Tu noteikti to jau zināji, bet man ir dota vēl daudz vieta, kur rakstīt.) Tas ir tāds kā nāves instinkts. Vēlme atgriezties mierīgajā stāvoklī, no kura ir ticis izrauts. Ne gluži "Destructo", kas rada vēlmi iznīcināt visu, līdz galējai pakāpei, arī pašam sevi, bet gan iekšēja vēlme nomirt.

Domāju, Tanatosam nav īpaši sakara ar pašnāvībām, ņemot vērā faktu, ka tās parasti noteik kādā psihozes mirklī vai afekta stāvoklī. Jo, ja Eross un Tanatos ir vienlīdzīgi, tad tie ir plūstošiun vienmērīgi. (Garīgi stabiliem cilvēkiem)(Iespējams gan, ka ieilgušu depresijas stāvokļa izraisītu pašnāvību gan varētu šeit pievienot.)

Vai man vienīgam liekas, ka cilvēki ar iekšējo tukšumu ir ar mazāk iespējām sarast ar pārējiem? Tiem trūkst šī ļoti svarīgā spēja pielāgoties grupām. Kas ir nepieciešama, lai varētu sekmīgi notiktu vairošanās. (Lielāka partneru izvēle, lielāka iecietība no sava dzimuma partneriem). Rezumē, tiem trūkst Erosa un prātu vairāk ir pārņēmis Tantanoss.

Tukšums varētu būt iekšēja nāve, kas jau ir sava veida atgriešanās miera stāvoklī. Līdz ar to varētu izskaidrot arī jūtu zudumu. (Nezinu, vai tāds ir novērojams citiem, ar tukšumu. (Vārds "tukšums" man sāk apnikt, tam vajadzētu apzīmējumu.) Vai nav tā, ka tu esi vairāk racionāla, nevis emocionāla? Un varbūt, meklējot asociācijas savādās lietās ir vienkārša sublimācija? Pieņemt sevi caur citiem objektiem, kas jau ir ieguvuši savu simbolu, lai spētu sev pateikt sevi?

Nezinu, vai saprati ko es cenšos saprast.

"Cilvēki sadodas rokās cīņai pret plaušu vēzi."

Klauns applaudē cīņai pret galvas audzējiem, sniedz savu neiztrūkstošo mīlu visiem AIDS slimniekiem un dāvina uzmundrinājuma skūpstu katram ar lepru sirgstošajam.

Transā lūkojies uz priekšu. Ar ierasti ātriem soļiem virzies uz priekšu pa ielu. Nedzirdi neko, kas notiek. Lūkojies uz priekšu, tālu tālu sevī. Uz mirkli ausīs beidzas dziesma. Aiz muguras dzirdi vārdus: "Kur tu skrien, jefiņ?!" Sākas jauna dziesma. Turpinu iet uz priekšu savā klusumā. Es to nedzirdēju. Kad eju, uzlicis austiņas, es vispār neko nedzirdu. Tas nebija adresēts man. Es esmu citur.
Vienā mirklī jūtos kails, man sanāk smiekli par sevi. Sāku klusu smieties. Tas mani pamodina un strauji iegriežos šķērsielā. Es nedrīkstu sākt smieties ielas vidū. Steidzīgiem soļiem virzos kaut kur prom, pie sevis arvien skaļāk smejoties.
Apkārt nav itin neviena. Es stāvu ceļa vidū un smejos jau balsī. Brauc mašīna, es lūkojos tai uguņos un smejos. Tā apstājas priekšā un šoferis raušas ārā. Smejoties ieskrienu atpakaļ šķērsielā un skrienu. Skriešana nervozē sirdi. Es saprotu, ka tikko esmu rīkojies kā muļķis, un man par to jāsmejas. Nomierinos.
Es eju pa tiltu, jūs atkal vairs neesat.

Novelku kreklu. Novelku savas kurpes un attaisu jostu. Nometu visas drēbes zemē un stāvu pavisam kails. Ar nagiem lēnām sāku plēst nost savu ādu. Lēni un nesteidzoties. Nodīrāju roku un ņemu nost miesu. Pa gabalam, lūkojoties kā ik cīpsla velkas līdz. Muskuļi saspringst. Vēnas netraucēti turpina strādāt. Visapkārt man sarūsējis metāla bunkurs. Kasu nost ādu no krūškurvja. Roku kauli lēnām glāsta kailās ribas. Lūkojos uz sirdi, kas pukst ķermenī. Mierīgāk kā parasti. Ar vienu roku glāstu ribas, ar otru plēšu nost miesu no pieres. Kauls nav tik balts, kā anatomijas gabinetos. Iedzeltējis un trausls. No galvaskausa noņemu matus un ļauju, lai tie krīt zemē. Izplēšu ādu no vaigiem, lai paliek tur tikai smaids. Pa barības vadu noslīgst siekalas un lēnām locas man cauri. Miesa vairs man virsū nav, ir tikai kauli un orgāni. Vēl cīpslas mani tura uz kājām. Ar klikšķi attaisu galvaskausu un izņemu smadzenes. Rokas āda uz zemes sajūt kā tirpoņu. Smadzenes turpina strādāt. Lēni un mierīgi.Nolieku tās uz zemes pie manām baltajām kaulu kājām. Lēnām satveru sirdi. Jūtu, kā tā pulsē man starp pirkstiem. Man vairs nav dzimuma. Man vairs nav sejas. Man vairs nav viedokļa un jūtu. Lēnām aizspiežu asinsvadu, kas aizvada asinis no sirds. Turu to ciet. Tā lēnām piepūšas un uzblīzt. Līdz mirklim, kad vairs neiztur un izšķīst. Es atlaižu roku un nolaižu to sev gar sāniem. Plaušas ir kļuvušas liekas. Tās izņemu un nevērīgi izmetu. Es nevaru aplaizīt savas sausās lūpas, jo man to nav. Ja arī būtu, man nav mēles. Tas nav miegs, kas uzmācas. Vēlos aizvērt acu, bet nav plakstiņu. Acis paliek sausas un žūst. Pēc mirkļa es vairs neredzu neko. Man nav redzes. Man nav ožas un garšas. Man nav dzirdes un balss. Man nav nekā, pats sev es vairs neesmu. Viss, kas no manis ir bijis, nu pieder sarūsējušai istabai. Es neesmu aizmidzis. Es vienkārši vairs neesmu.

Katram cilvēkam ir sava smarža. Dažreiz, protams, par smaržu to nosaukt nevar. Bet ne vienmēr tā ir cilvēka paša vaina. Ar laiku mēs pierodam pie katra cilvēka smaržas un to vairs nejūtam. Tad nereti uznāk vēlme ar sniegu noberzt sev seju un atkal just visas dvesmas kā no jauna. To, lai cilvēku varētu atpazīt pēc tā smaržas.

Es atdevu savus spārnus. Zinu, ka izklausās klišejīgi, bet tā es šobrīd jūtos.

Es atdevu savus spārnus. To vietā izgrebu lāpstu. Trulu lāpstu, ar ko sāku rakt. Es pārtraucu mēģināt pacelties debesīs un sāku slīkt zemes melnumā. Nu esmu dziļi zemē un turpinu rakt. Strādāju dienu un nakti, tikai mirkļos, kad manā bedrē iespīd mēness es guļu uz muguras un veros tajā. Es vairs nezinu, ko es meklēju. Zelts un ogles šajā tumša izskatās vienādi. Un arī vērtība tiem tāpati. Melns no dubļiem un zemes, kas ieēdas rokās un matos.

Esmu Izīda mazais brālis.

Ja es kādu dienu uzrakšu spīdīgu dimantu, tādu, kas liks noelsties jebkuram juvelierim, es to nolikšu pie oglēm, jo tumsā neatpazīšu. Un kāda jēga no tā būs šai tumsā? Tāpat, tam pieskaroties, tas kļūs netīrs un trausls. Kad nav asaru, tad zeme ir sausa un to ir grūti rakt.

Ar lāpstu sitot zemē un to irdinot paiet laiks. Caur dzintariem un fosforiem tiek manas rokas iegremdētas zemes dzīlēs. Karstās dienās ar vēderu pieplokot pie drēgnās zemes, lai nejustu, kā Saule mēģina ādu nolobīt.

"Dzīvība pēc nāves pastāv," viņa apgalvoja, kā redzēdama.
"Un tik pat tukš sauciens ir tas, ka tāda neeksistē," es mierīgi turpināju.
"Tu tiešām uzskati, ka visa šitā dzīve ir viss, kas ir? Tu tiešām esi tik aprobežots, lai teiktu, ka tu nomirsi, sapūsi un viss?" viņa iedegās sievišķīgā kaislē, kas ir pamatota uz loģiku, kuru tikai ar grūtībām saprot vīrieši.
"Nezinu, kā ir ar arpobežotību, bet jā, sapūt es sapūšu, tieši tāpat kā tu. Es vienkārši saku, ka apgalvot vienu vai otru šajā situācijā ir naivi - bez pierādījumiem."
"Vajag pierādījumus???" Šajā mirklī es jau jutu, ka saruna ieslīgst jēlā kašķī, "Te tev pierādījums. Spoki. Kā tu izskaidrosi spokus? Tas ir vairāk kā skaidrs, ka ja kādu nogalina, viņa gars atgriežas mājā, jo kaut kas nav paveikts."
Es nolēmu sarunu beigt.
"Gribi, lai izskaidroju tev spokus? Varu. Kā es to izdarīšu? Trijās minūtēs. Ir vairākas dimensijas vai attīstības pakāpes. Mēs esam nedaudz virs kukaiņiem, bet nedaudz zem kā cita. Tā būtu cita attīstības pakāpe, kuru mēs pazīstam kā spokus. Kapēc lai gan viņi būtu "mēs pēc nāves"? Tie dzīvo tāpat kā es, tikai sastāv no tīras enerģijas. Tamdēļ viņi arī barojas no enerģijas. Ja kādā mājā kādu vardarbīgi nogalina, tur paliek daudz enerģijas, no kā arī viņi pārtiek. Ja enerģija ir ļauna un tur ievācas cilvēki, viņiem ir bail, jo ir māņticīgi. Arī no tām bailēm var pārtikt tavi spoki.
Kad beidzas enerģija, vai tur ievācas cilvēki, kuri nekādīgi netic spokiem un nomaina slikto enerģiju ar savu, tad spoks, vai nu mainās, vai mirst. Tas arī viss."
Valdīja klusums. Es pārtraucu savu stāstīto un turpināju vērot ceļu zem kājām. Es jutu, kā man blakus tiek apstrādāta informācija. Bet, ne pietiekami.
"Bet pierādījumu jau tev nav. Un tu pats teici, ka vajag pierādījumus!" Sievietes spēj strīda laikā četras reizes mainīt viedokli, bet, neskatoties uz to, viņām vienmēr būs taisnība.
"Tev ir divas iespējas," es teicu "Vai nu tu aizmirsti vispār šo strīdu un pastāsti, kapēc tieši mani uzaicināji uz šo pastaigu (nekas nenotiek tāpat vien. Ne ar mani un tevi), vai arī dodies noskaidrot, kā ir ar to pēcnāves dzīvi un pēc tam man pasaki."

Mana atmiņa man neļauj atcerēties visu uzreiz. Tā pamet kādu gabaliņu man sejā mirklī, kad to vismazāk gaidu.

Es atceros, kā smird bailes. Cik pretīgi un asi smird manas bailes. Un atceros, kā viņus tas uzbudināja. Asā, sarūgusī smaka, ko viņi pat nezināja, ka jūt.

Laikam pārlieku esmu teicis, lai nestāsta man savas tukšās bēdas. Nudien...
Nu man sāk stāstīt, cik labi iet. Cik veiksmīga ir pasaule un cik ļoti gribas dzīvot.
Es sēžu ar platu smaidu. Tik pat platu, cik mana sirds ir pavērusies, gatava plīstošam troksnim. Es uzklausu tavu feju un tauriņu stāstu.

Tā ir kāda slimība, ka cilvēks lielās skumjās un sāpēs smaida un dejo?

Tev iet fantastiski, labi, es to visu saprotu. Tava dzīve ir uzņēmusi apriezienus, es kā lieka piekabe tik nereti parādos blakus, kam uzkraut nastu.

Kādus dīvainus augļus sniedz koki.

Ar kādu prieku es uzsūktu kāda cilvēka raudas un sāpi. Ar kādu baudu es uzklausītu savu ierasto kamieļa devu. Asaru plūsmu pār sārtiem vaigiem. Laikam esmu atkarīgs. Atkarīgs no jūsu skumju stāstiem, lai es varētu elpot savu elpu. Dzirdēt, kā dzīve ir sairdinājusi jūsu skaisto pērļu smaidu un atsmaidīt tai pretī ar savu jocīgo viepli.

Man trūkst iemeslu tevi spārdīt, dārgā. Nu, uzspļauj kaut man.

Dod man iemeslu palikt, skaistā maita. Dod man grotesku. Dod pretīgus cilvēkus. Man nevajag vājus suņus, kurus paverdzināt var kails spēks. Man vajag personības. Radības, kuriem zobi aug no mēles. Ciceronus ar pamatu.

Es lasu pašnāvnieku un sērijveida slepkavu biogrāfijas un rodu tajās salkanu pretīguma pildījumu. Bet trūkst. Tiem faktiem trūkst klāt smaržojošu asiņu un rūgtu asaru. Tiem nav emociju.

Pieraudi manu sirdi, pats es to nemāku.

Man ir viens jautājums visiem un nevienam.

Kā tas nāk, ka man ar tēvu, ar kuru es esmu runājis ļoti maz, mirklī, kad tomēr sākam runāt, sakrīt viedokļi it visur? Man pat bija nedaudz bail izteikt šo viedokli, bet tomēr uzdrīkstējos: "Zini... Man liekas, ka nogalināt kretīnu nav noziegums."
"Itin nemaz. Tas ir pakalpojums cilvēcei." Viņš atbildēja.
Sajūta ir savāda. Jebkurš no politkorektajiem impampiņiem raudātu spilvenā, dzirdot, ka kāds tā var pateikt. Bet mans tēvs pasaka to, ko esmu domājis, bet neesmu pateicis. Tas sāk nedaudz pat biedēt. Kā tas nāk, ka cilvēks, no kura es visu mūžu esmu uzmanījies un uz kuru esmu raudzījies ar neuzticību domā tieši tā, kā es. Pat par tādiem sīkumiem, kā par idiotu dzīvībām.
Iedomājaties, ja vienu brīdi jūs sāktu saprast, ka pasaule neriņķo aps sauli, bet tā riņķo tieši ap jums. Tā ir neticība. Tas ir prāta sajukums. Tajā mirklī ir jāizdzēš krietna daļa iepriekšējās pieredzes. Tajā mirklī ir jānoslīcina viss, ko esi jebkad zinājis un jāsāk slepus ienīst skolotājs. Tas, kas ir to jums mācījis. Un tikai tad jūs ieraugat tā subjektīvos mērķus un vēlmes.
Ar visjokainākajām sajūtām sirdī man nākas atzīt vienu faktu - es neienīstu savu tēvu.

Apskatu vairumu cilvēku, un sirdī tomēr paliek nedaudz patīkami.
Patīkami, jo apzinos, ka visas savas dzīves laikā es pat ar pusi no viņiem netikšos.

Arvien vairāk ievēroju ķengas manas gaitas dēļ. Nu un.