Cilvēki pavada visu mūžu meklējot vienu vienīgu lietu. Mūžīgo laimi. Citi to mēģina atrast otrā cilvēkā. No sākuma viss ir skaisti, bet ar laiku sākās strīdi. Strīdi sākās, jo kāds no pāra sāk just, ka šī laime nebūš mūžīga, un uzskata, ka to var labot ar paniku.
Citi izvēlas atkal pavisam citu ceļu - tie meklē laimi sāpēs. Iegrimst tajās, skūpsta tās un piekļauj savai sirdij. Rokas pelnos un cer, ka laimi un sirdsmieru tur atradīs.
Laimi var meklēt arī alkoholā, tikai tā ir ļoti īsa. Un, ja šī laime ir pārlieku daudz, tā kļūst rūgta un skaudra.
Ir arī tādi, kas domā, ka viņi ir pelnījuši laimi. Ka tā viņiem pienākas, ir tikai ļoti jālūdz. Un ka to piešķirs viņiem pēc nāves. Atklāti sakot, vienu lietu šie cilvēki laikam ir sapratuši. Mūžīgās laimes šajā dzīvē nav. Tikai viņi pielika kaut kādu pēcnāves dzīvi šai teorijai. Vienmēr jau visu vajag samudžināt.
Varbūt, ka laimi tomēr var sasniegt, bet par to nerunā. Tie, kas to ir izdarījuši, neredz vajadzību to publicēt. Iespējams, tie paši budistu mūki. Protams, es neņemu vērā grāmatas, kur kāds saka, ka ir laimīgs, tikai tāpēc, lai viņa produktu pirktu. Un arī kristīgo grāmatas ignorēsim. Varētu jau teikt, ka laime ir cerībā, ka būs laime. Bet tā nav cerība - viņi ir 100% pārliecināti, ka pēc nāves būs laimīgi.
Es atkal netieku gudrs.

Kur ir tava mūžīgā laime un kur tā nav?

Es laikam savā prātā jau būšu nogalinājis visus pazīstamos. Es izdomāju, kā viņi mirst, kādas ir viņu bēres, es tur esmu vai neesmu. Vai man nepaziņo un es ierodos pēc svinīgās daļas un dzeru pie jaunas kapa kopiņas vīnu un runāju pats ar sevi. Es taisu savu draugu pēdējo minūšu scenārijus. Un, nezinu, kamdēļ.

Ik rītu es palūkojos uz savām rokām. Ik rītu tās ir kļuvušas vecāakas. Es mirstu miegā. Tās drīz kļūs par vecu lieliem darbiem. Vai arī tas jau ir noticis?

Es negribu mirt. Precizējums: Es negribu mirt šādi. Es negribu pavadīt vienmuļu mūža nogali. Man gribas mirt ar skaņu. Gribas ar visu kāpinājumu un kulmināciju. Tā, lai varu izdzist ar mežonīgu kliedzienu uz lūpām. Es negribu kā vecs vīrs gultā aiziet. Kā Ikarusam pavēstīt šai pasaulei par savu nāvi.

Bet ar šīm rokām es drīz nevarēšu vairs pakliegt.

Lai iet. Rakstīšu šoreiz par mīlestību. Kādam varētu likties, ka šajā dienasgrāmatā pietrūkst mīlestības. Tas maldās. Katru teikumu, kurā es novēlu kādam ļaunu nāvi, es rakstu ar ļoti siltām un tēvišķām jūtām.

Es nekad neesmu teicis un nekad neesmu rakstījis tos muļķīgos vārdus "kaut es vairāk nekad neiemīlētos un nejustu mīlestību!" Bet, tieši tas laikam ir noticis. Esmu zaudējis vēlmi atrast kādu sev pie sāniem. Tik gluži vienkārši. Atminos, kā pirms pāris gadiem es staigāju tikai ar pusi no sirds. Meklēju otru pusi. Manai sirds daļai bija jēla, pulsējoša kreisā daļā un tā meklēja sev plāksteri. Es klusu lūdzos sievietēm, lai tās pieņem mani. Solījos sevī pieņemt arī viņas, lai arī kādas viņas būtu. Cik naktis es nepavadīju nomodā, jo nebija nevienas, ko turēt.

Nu tas ir garām. Nezinu, par laimi vai nē. Es nepavadīju naktis nomodā, jo biju viens. Nē. Man ir bezmiegs visu laiku. Vienkārši tad, otras pusītes atrašana bija mans dzīves mērķis un es pavadīju visu nakti par to domājot. Mana sirds puse sarecēja pati, bez plākstera. Sacietēja un sabiezēja. Muļķīgi ir atcerēties tos laikus, kad es cietu pēc pretmīlas. Tie bija tomēr skaisti laiki. Tad, bezmiega laikā, man bija par ko domāt. Tad nebija jāskatās grieztos un jāklausas peles soļi, kuri dipina pa grīdu.

Ja man kāda dāma tagad saka, ka viņa jūtas vientuļi, es atbildu "gadās." Es nespēju cilvēkus mierināt, nespēju kaut vai "būt kompānija." Kad netici vairs nekam, tad arī zūd ticība mīlestībai. Es neesmu no tiem, kuri kliedz, ka tāda vispār nav un ka tas ir tikai cilvēku izdomājums. Ja tā būtu, tad nu ziniet.. Mīlestība būtu vislabākā konspirācija uz pasaules. Varbūt arī, ka es iemīlēšos. Un tas ir tīri ticami, jo es elpoju, lietoju pārtiku un pakļaujos gravitācijai tāpat kā visi citi. Bet vienu es varu teikt. Tā mīlestība nebūs skaista. Tā nebūs tā tīrā, naivā mīlestība, kuru vērtē tik augstu. Tas nebūs... Teiksim tā. Klauns gar priekškara malu varietē meiteni uzlūkos. Tas nebūs skaisti.

Es neesmu skeptiķis, es esmu reālists.
Netici šim teikumam? Tad jau laikam, ka tu būsi skeptiķis...

Acu priekša strauji mainījās bildītes.
"Klau," es teicu nakts vidū blakussēdētājam "vispār jocīgi."
"Kas tieši?" viņš atjautāja ar tikpat glāžainām acīm veroties uz priekšu.
"Lūk, to mašīnu tur sauc par Laimes Zemi, to mašīnu sauc par Fēniksu, šo mašīnu sauc par Ra..."
"Un?" viņš mani pārtrauca.
"Savādi, kā mašīnām ar tik zemisku mērķi var dot tik cēlus vārdus."
"Zini ko?" viņš sasmējās "tu tomēr esi idiots."
"Nevaru nepiekrist," sasmējos un piebeidzu savu šņabja glāzi.
"Tu vienmēr pārāk daudz domā." izskanēja teksts, kas nebija nekā kompliments, ne kā aizvainojums. Vienkārši fakts.
Es neko neatbildēju, tikai nolūkojos, kā trešā piramīda aizskrēja garām, tādejādi laupot man iespēju kļūt bagātam vismaz uz vienu vakaru.

Jūsu zināšanai... Ja kaut ko vinnējat automātos, tūlīt pat nodzerat. Tā ir muļķa veiksme un tai uzticēties nedrīkst.

Un vispār, man nemaz nav nekāda tur velna šizofrēnija. Tā ir tam otram, kurš nemāk apieties ar manu dzīvi un manu ķermeni. Es pats esmu pilnīgi vesels.

Skumji, ja cilvēka gars nomirst, pirms nomirst viņa ķermenis.
Tikpat skumji, ja cilvēks mirst, kamēr viņa garu plosa alkas.

Ir iespējams cīnīties pret apgaismību?

Es sen esmu sapratis, ka tāda lieta kā patiesība nemaz nav. Līdz ar to, nav arī īsti meli. Nav īsta veida kā dzīvot un kā just, lai būtu laimīgs. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka laime ir mīlestībā. Neesmu redzējis otru lietu, kas sagādātu tik daudz ciešanu. Pat ne otrais pasaules karš. Nav taisnības uz šīs pasaules, tamdēļ ir tik patīkami apstrīdēt it visu. Manipulēt ar faktiem un mirklī, kad cilvēks ir mainījis savus uzskatus tavu argumentu ietekmē, pierādīt, ka taisnība tomēr bijusi viņam. Tā to taisnību arī loka.

"Es zinu tikai to, ka nezinu neko"

Uz pasaules nav ceļa, kā dzīvot. Tamdēļ nav jēga no visām gudrajām grāmatām, ko tu lasi, jo tas nedod neko.
Bet, pa vidu tam visam, es tomēr turpinu meklēt. Meklēt kaut ko.

Apstrīdu it visu. To, ka dzīvē var atrast mūžīgo laimi un to, ka mūžīgo laimi atrast ir neiespējami. Katram likumam ir izņēmumi. Arī likumam, ka karam likumam ir izņēmumi, var būt izņēmumi.

Visu laiku es šeit biju tik tamdēļ, ka Xillia. Tagad gribēju pamest šo vietu, jo man nav šeit ko teikt un gribēju ar viņu pakonsultēties. Izrādas, te vairs viņa nav.

Es eju prom. Visiem iesaku darīt to pašu.

Izklīstam, šeit nav ko redzēt. (Un šoreiz tas pat nav melots.)



Editēts 30.01.07 21:32

To es rakstīju komūnā "brīvība". Tehniskas kļūmes dēļ (Esmu tehniska kļūme) tas ir šeit. Tai komūnā to virs nevaru ielikt, jo vairs neesmu tur. No šejienes gan es netaisos nekur pazust.
Labotam ticēt, Pierro.

Esmu izlēmis atcerēties to, ko esat teikuši man vai par mani. Tamdēļ, ka vēlāk būs par vēlu. Esmu jau šo to pievienojis.

Idejas?

Un atkal esmu ar spirtoto ķiršu sīrupu piesūcinājis savu miesu. Vai savādāk es tevi vēlētos? Aleluja, tu esi promilēs, mana dārgā. Tu nāc tikai ar viņām. Nelaime nenāk viena.

Ja kādam pasaka, ka viņš ir egoists, viņš piepūšas. Un daudzi tad staigā apkārušies ar zīmīti "egoists" un bāžas citiem virsū. "Re re, es esmu egoists, tā viņi vismaz teica. NErunā ar mani, esmu egoists!!" Smiekli nāk. Tad staigā kā gaiļi, seksti gaisā sametuši un "distancējas no sabiedrības" bāžoties tai virsū un gļēvi sūdzoties.

Aizmetam uz mirkli šo sasalušo patiesību un sākam izlikties. Sarunāts? Es izlikšos, ka mīlu tevi un tu izliksies, ka es tev rūpu. Es zinu, ka tas mums nevienam nav tā īsti nepieciešams, bet tās būtu interesantas pārmaiņas. Es prasīšu, kā gulēji, kaut arī mani tas nemaz neinteresē, ja neesmu gulējis ar tevi. Tu man novēlēsi arlabunakti, kaut arī tev būs pilnīgi vienalga, ka es neguļu atkal trešo nakti. Tad tu uztaisīsi scēnu par kaut kādu sīkumu un es mēģināšu visu labot. Nu taču. Tādai kārtīgai sentimentālai jautrībai. Franču humors. Ja tu mani nu patrieksi, es tev rakstīšu smieklīgas mīlestības vēstules un varbūt pat likšu sev noticēt.
Mēs iemīlēsimies, jo es esmu garlaikots.

Aizlīdu aiz koka žoga un lūkojos uz veco ēku. Izdegusi. Izdegusi tā kārtīgi. Cauri sniegam izbrienu līdz logam un ierāpjos iekšā. Klusu tur pastaigāt nevar. Viss piebiris ar apmetumu. "Rentgens" ir rakstīts uz tuvākajām durvīm. Eju tālāk, cauri istabām, kuras visas pamestas un tukšas. Dzird tik tavus soļus. Visas pamestas ēkas kutina prātu. Jūs to zinat? Tad pastiprināti var redzēt halucinācijas un biedus. Nostājies pie sienas un lūkojies uz visu apkalpojošo personālu, kurus tavs prāts atdzīvina gaiteņos. Tie stumj pacientu gultas un savā starpā pamāj viens otram ar galvu. Vada savu ierasto dienas ritmu, ar mirušiem, un, vēl tikai ceļā uz šo stāvokli, cilvēkiem. Pēkšņi, blīkšķis. No loga puses, pa kuru es ienācu. Es strauji paskatos tajā virzienā, kaut starp mani un logu ir vairākas istabas. Tā izdara arī visi iedomu cilvēki man apkārt. Otrs blīkšķis. Visi cilvēki man apkārt steigā pazūd. Esmu viens izdegušā slimnīcā. Vismaz tā man gribētos domāt. Sastingums. Soļi. Strauji soļi uz manu pusi. Mana apziņa izslēdzas. Paliek tikai izdzīvošana. Nu daudz cilvēki tur ir miruši, kamdēļ lai es nebūtu viens no tiem? Tādēļ, ka mani neārstē. Lūk, tas arī ir iemesls, kamdēļ vēl esmu dzīvs. Galvā sekundes laikā pavīd domu gājiens. "Es istabā, man aiz muguras, redzēju putnu pēdas uz grīdas. Tas nozīmē, ka tur jābūt sniegam. Ja tur ir sniegs, tad tur ir vaļā logs." Tajā mirklī jau metos pretī soļiem, kuri nav mitējušies, pacērtos pa kreisi un izlecu pa logu. Esmu jau pārmeties pāri koka žogam un stāvu neitrālā zonā. Sirds ir apmulsusi, tā nezin, pamirt, vai strādāt divkārtīgi. Lūkojos uz slimnīcas logiem. Augšējā stāvā, milzīgā ātrumā liels vīrs, garāks par diviem metriem, apdedzis un driskās nozib gar logiem. Es saprotu, ka tas nav iespējms, jo pa vidu ir sienas. Neviens monstrs nevar tā kustēties. Tikai tas, kuru rada mans prāts. Ar acu kaktiņu redzu, ka man blakus stāv sieviete ar ratiņiem, kuru pirms tam nebiju pamanījis. Tā mulsi skatās, pārmaiņā uz mani un uz graustu. Saprotu, ka lai izkļūtu no situācijas, man viņai jāuzsmaida. Savelku seju smaidā un pavēršu to pret viņu. Vieplis, noklāts bailēm un ar reti pretīgi paceltiem mutes kaktiņiem palūkojas jaunās mātes sejā. Tā salecas un nodur skatienu.

Kāds varētu teikt, ka soļi bija tikai manas halucinācijas. Ja tā, tad kamdēļ viss iedomātais slimnīcas personāls arī tam pievērsa uzmanību?

Šeit atrodas moralizējoš kopsavilkums, kuru izdomā katrs pats.

Pa sienu uz leju tek ūdens pilīte, satvērusi sevī gļotainas asinis. Tā izlocas pa nelīdzenās sienas reljefu un pazūd skatienam. Kā dzintarā kukaiņi iesalst, tā sārtas gļotas ūdens bija ietvēris.
Ieliec savu roku masā, kas noklāj galdu. Asinis un gļotas sajaukušās vienā. Ar pirkstu mēģini pakustināt asins fragmentu, bet visa masa tev velkas līdz. Iespļauj pašā vidū un laid virsū ūdeni, kas to visu aizskalo prom. Tā nebija Sirds uz Asfalta.

Tev ir pilnīga taisnība, nudien. Es tev piekrītu katrā vārdā. Es neesmu bagāts. Tas laikam neko nenozīmē, jo bagāto tāpat ir maz. Es neesmu turīgs. Es neesmu... Es neesmu ar naudu. Negribas jau teikt, ka esmu nabags, bet tomēr... Man jaunas lietas ir reti. Jaunas kurpes pat sagādā man milzu pārdzīvojumus un interesantas izmaiņas. Tās no sākuma rada neuzticību un nedrošību, tad tās izraisa sāpes, bet tikai tad, ja sāpes tiek ignorētas un tiek turpināts iet, tās iepatīkas. Dažas tiek pat iemīlētas. Neesmu es bagāts. Man nav arī trīs ēdienreizes dienā, pilnas vitamīnu un olbaltumvielu. Arī viskijs, ko tukšoju, ir visnotaļ lēts. Bet tas nekas. Ja es dzertu ko dārgu, tāpat nespētu novērtēt. Es arī visā savā mūžā neesmu neko paveicis, ko būtu vērts atminēties. Man arī nebūs neviena pieminekļa, ne kādā Latvijas parkā, ne tālajā Antarktīdā. Tas pat nav apspriežams. Jo man trūkst talanta, lai ko tādu paveiktu. Un arī gribas nav. Bet.. Tas viss, ko es tikko nosaucu, ir tomēr tik sasodīti nesvarīgi.

Es varu izrakt grāvi. Vienmēr cilvēki ir likuši grāvjracēju kā zemāko personu uz pasaules. Sajūta rodas, ka viņi ne reizi nav izrakuši nevienu grāvi. Es varu skaldīt malku. Es zinu, ka saskaldīšu mazāk, kā to izdarītu kāds cits cilvēks tajā pašā laika posmā. Zinu arī to, ka man nāksies bieži apstāties, lai mana sirds netiktu izvemta. To visu es apzinos. Bet es to varu. Es varu arī... (Ievērojāt, cik daudz esmu iekļāvis vārdu salikumu "es varu"? Tas tamdēļ, ka es to varu.) Arī šo smago priekšmetu aiznest no punkta A līdz punktam B. Pa ceļam es stāšos vairākas reizes, jo man nogurs rokas, slidēs pirksti, acis pielīs sviedriem un sirds ārdīsies kā prātā jucis kalējs. Bet es to izdarīšu. Kaut galā es nokritīšu bezspēkā un no krūtīm man lauzīsies ārā sāpīgs kliedziens, šis priekšmets būs punktā B. Tas ir viss, kam ir jebkāda nozīme mirkļos.

Kad es būšu grāvī, tu būsi pie malas. Tu būsi tas gudrais, kam nav jārok grāvis. Es to labi saprotu. Tu būsi izlasījis visus sengrieķu rakstus, iemācījies Žin-Žaku Ruso no galvas un pirms gulētiešanas ar spalvu uz sienām pārrakstīsi Konfūciju. Tas viss tev ir ļauts. Tikai nesadomājies, ka varēsi piepūsties un traucēt man rakt. Visas tavas teorijas, idejas un atklāsmes var tikt iznīcinātas ar vienu lāpstas sitienu. Laikam pārāk maz ļaužu to apzinas. Arī visas tavas jūtas un sāpes, kurām pasaule nejuta pietiekami līdz, var tikt pazudinātas nebūtībā ar cirvja palīdzību. Pat ar asi nav jātriec. Turpat arī apraktu tevi un turpinātu darbu. Neviena domas nav bijušas tik varenas, ka spētu apstādināt laktu. Visi manis nosauktie domātāji ir nodzīvojuši līdz savu darbu pierakstīšanai tikai tamdēļ, ka nav kaitinājuši cilvēkus, kam rokās ir metāls. Nekas no tā, ko tu zini, nav svarīgs, mirklī, kad tevī triecas svins. Tu nekad nezini, kādus ceļus ir izstaigājusi vabole, kuru tu nevērīgi sabrien. Tu arī neesi to tai prasījis un neesi iesaistījies diskusijās. Bet nu tas neko nemainītu - taisnība ir tam, kuram ātrāks metāls rokās.

Viss, ko tu šodien esi izdomājis, var zust nenotīrīta jumta dēļ. Visas tavas sajūtas, kas plēsušas tevi uz pusēm var izgaist pavirši uzlikta kanalizācijas vāka dēļ. Es neesmu bagāts, bet es varu notīrīt jumtu un uzlikt kanalizācijas akai vāku.

Tas, ka tu esi izrāpies no dzemdes, nebūt nenozīmē, ka tu jau esi pelnījis dzīvot.

Iespējams, mums katram iekšā ir kāds Mr. Haids. Kāda slima cilvēka daļa, kuru apspiež, lai tikai tā neizlauztos ārā. Un, kad palūkojies neviļus uz šo Haidu, tev liekas, ka slimāka cilvēka par tevi nav. Bet no otras puses... Iedomājies kaut ko pretīgu, un kāds to jau būs izdarījis.

Brālītim viņa alterego bija reti riebīgs un zaglīgs Karlsons.

Kapēc? Nav īstu iemeslu. Man vienkārši nepatīk, kā viņa smaržo. Tas arī ir viss. Nav tur kaut kāda mistiskā raksturu nesaderība, atsvešinātas morāles normas vai nepieņemamas rīcības. Viņa vienkārši nesmaržo tā, kā vajadzētu. Pamēģiniet nu jūs to kādai sievietei paskaidrot.

Dažbrīd gribas, kaut viss nebūtu tik sarežģīti. Tik sarežģīti prasti. Pat nezinu, kā lai paskaidro. No pirmā acu uzmetiena viss liekas sarežģīti, tad, ieskatoties, saproti, cik tas ir prasti. Ieskatoties vēl nedaudz dziļāk, viss atkal savijas sarežģīti un nesaprotami. Viss mijas un mainās. Gribas, lai tas būtu vienkārši, bet ar stilu. Nevis prasti.

Metāla bļoda, vēss rīta ūdens un ciets dvielis.

Es šonakt izvaroju embriju.

Starpcitu, es šodien pārliecinājos, kā vārdi ir zaudējuši jebkuru nozīmi, jo visās malās runā, kā vien sagribas.

"Lūdzu, palīdzi!"
"Tu šodien skaisti izskaties. Un cik smuki tu to palūdzi..."