Kad kāds ir izdarījis smagu darbu, visi mēdz teikt, ka viņš ir rīkojies "necilvēcīgi."

Tieši "necilvēcīgi."

Tādā veidā cilvēks grib parādīt, ka viņš tāds nav, ka sabiedrībai no viņa nav jābīstās un nav jāizolē.

Slepkavības, izvarošanas un spīdzināšanas... Tās ir pavisam cilvēcīgas lietas. Tieši tās parāda cilvēku, kāds viņš ir. Kāds, iespējams, esi tu pats iekšā, tikai tu to nedrīksti izpaust. Varu to skaļi teikt pašiem cilvēkiem acīs, jo mani vairs neizolēs.

Ja tev kaut kas tiek ņemts, tiek dots kas cits vietā. Vienkāršs nezūdamības likums. Akli cilvēki var vēja ātrumu dzirdēt.

No tā izriet, ka cilvēkam vienmēr jābūt vērtībā "1". Un nekad ne 0,8 vai 1,3. Ja tev kas taps ņemts, tev arī taps dots. Tā varētu šķist. Bet, ja es gribu ko paņemt, vai tad man jāzaudē daļa no tā, kas man ir? Vai arī es uz šo brīdi esmu 0,8, un tas, ko gribu vēl ņemt ir mans 0,2? Kā lai es zinu, vai ņemot kaut ko, es sevi piepildīšu vai tikai izmainīšu?

Varbūt, ka klibs cilvēks ir vienkārši klibs cilvēks. Varbūt, ka tieši šis trūkums padara viņu par 1 un tam nekas nepienākas apmaiņā? Mēs katrs esam atšķirīgs, tamdēļ arī mūsu personas pilnā vērtība atšķiras.

Ja es atgrūžu it visu, neko sev neņemot, vai manis piepildījums radīsies manī pašā, kā askētā?

Es ņēmu dzīves mācību un atdevu savu sirdi.
Es ņēmu goles bruņas un atdevu savas krāsas.

Ko esi dzīves laikā mijis tu?

Es neesmu atradis neko tādu, kas mani celtu. Tā iespējams arī ir visa problēma.

Visas emocijas, kas manī rodas ir kāds skumju paveids.

Kad es klausos cilvēka ģitārspēlē, tā mani nesajūsmina. Tā vienkārši izrauj sirdi caur acīm un nolej pāri vaigam.
Ja es nakts vidū pamodies glāstu kādu sievieti, es nespēju tur rast prieku. Glāstu tās ādu, jūtu viņas smaržu, bet nekad neesmu juties piederīgs. Kad viņa skrien pa pļavu, es lēni eju līdzi un pie sevis smaidu, bet tas viss ir svešs. Viņa noplūc puķi un smejoties to aizliek man aiz auss. Lūkojos kā jautrā, dzīvespriecīgā cilvēkā, kas neskar mani.
Pēc vakara ar sievieti es izeju ārā naktī un klusumā un aizpīpēju savu cigareti. Es nevēlos svilpot vai dzejot. Nakts ir ap mani. Es smaržoju pēc sievietes un cigaretes dūmiem un eju kur vien deguns naktī rāda.
Alkohols atver vārtus, tas ļauj tev smieties, tikai, kad dzer, nekad neapstājies. Nekad nepadomā. Nekad nešaubies un nekad, nekad neprasi sev: "kapēc?" Uz mirkli ievilksi elpu un būsi grimis.

Un es turpinu meklēt un prasīt: "Kur ir laime?" Kur ir kaut kas, ko gaidīt, uz ko cerēt? Ir tikai tumši zils, asins sarkans, piķa melns un Es. Es nezinu vairs citas pieejas, kā paņemt varavīksni, ja viss, kam pieskaros, satumst.

Sēdi uz mājas dzegas un lūkojies uz visiem cilvēkiem. Kā teica Kafka darbā "Bada Mākslinieks": "Es vienkārši vēl neesmu ēdis neko garšīgu."

Gribēju ko uzrakstīt, bet tad sapratu, ka visu manu domu var ievietot vienā teikumā.

Cilvēki pārspīlē dzīvi kā tādu un savu lomu tajā.

Re, cik vienkārši.

Iznācu ārā un sapurināju matus. Gāju baltajā kreklā uz priekšu.

Nekad man nav patikuši teātri. Cilvēki vienmēr tur ir pārlieku skaisti un notikumi ne tādi, kā parasti. Jā protams, zinu, tamdēļ tas jau ir teātris. Bet tas nemaina to, ka man nepatīk.

........Mani ložā redzēja?

Pārstāja skanēt mūzika un es atrados kails uz ceļa. Spēru pāris soļus un atradu zemē guļošu bateriju. Tā gulēja un gaidīja mani. Pilna. Un atkal mūzika mani ceļ spārnos, atver mani sev un aizver citiem.

"Viens tālāk vēlos es doties. Krist un celties, celties un krist." (c) Ne es.

Stāvu uz tilta margām un lūkojos. Ne ūdenī ar domām par nāvi, ne tāluma ar domām par turpmākiem ceļiem. Lūkojos uz savu kreklu, ko vējš bīstami plundīja.

"Tu man novēli, novēli - nepadoties." (c) vēljoprojām ne es.

Tā ir tava dzīve. Un tas ir viss, kas tev ir dots. Tev nav jāuzvedas pieklājīgi vai labi pret citiem, lai nokļūtu nākamajā, labākā dzīvē. Tava dzīve ir šeit un tagad. Svarīgi ir tikai tas, vai tev tiks dota iespēja to baudīt un vai spēsi to satvert.

Stāvēju sasodīta lielveikala vidū. Cilvēki drūzmējās kā pirms svētkiem. Tie nadzīgi lūkojās plauktos, daži ļoti uzkrītoši meklējot atlaižu lapiņas. Gāju gar vīna plauktiem, staigāju gar siera un gaļas stendiem. Vienā mirklī ieraudzīju mozzarellas sieru un spāņu vīnu. Sapratu, ka tas būtu ļoti patīkams vakars. Un tajā brīdī man pieleca. Nedaudz pieleca, bet pietiekami, lai man noritētu asara. Redzēju spānijas vīna cenu. Es skatījos uz vīnu un raudāju. Raudāju stāvot sasodīta lielveikala vidū. Tā ir savāda sajūta - kaut ko tik ļoti gribēt un... Un varēt to nopirkt. Es stāvēju sasodītā lielveikala vidū un raudāju, jo es varēju nopirkt to, ko vēlos. Par naudu, ko biju nopelnījis strādājot. Bez krāpšanās, tikai strādājot. Uz mirkli es nebiju bomzis. Man nebija jālūkojas, kur atrodas apsargs, lai nozagtu maizi un nebija jāmeklē tās sūda lapiņas ar 13% mainītu cenu, aiz kura produkti ir tie nevēlamākie un tie sabojāsies jau rīt. Bet tas nekas, jo vienmēr kādā veikalā būs atlaide krievijas sinepēm, ar kurām nomākt vecas gaļas smaku. Uz lapiņas, uz kuras uzrakstīts "Akcija!" vairs negulēja ierastais riebums. Tas nu bija tikai fakts. Tikai kas tāds, kas tev nav obligāti jāņem vērā. Šoreiz "Akcija!" bija tikai un vienīgi "Akcija!" Nevis "Jo cita tev nevar būt." Es nezinu, ko es ēdīšu rīt, bet šī neziņa ir pavisam savādāka, kā tā bija vēl pavisam nesen. Es ēdīšu jebko. Bet šis jebkas būs manis izvēlēts.

Mozzarella palika plauktā. Spānijas vīns neskarts bija turpat. Es šo garšu buķeti jau izbbaudīju. Tik ļoti man nav paticis neviens vīns līdz šim.

Tas, ka es ar tevi runāju laipnā tonī, nebūt nenozīmē, ka nevēlos tavu ģīmi izšķaidīt pret sienu.

Daudzi nevar saprast, kamdēļ ir tik skaisti cilvēki, kas guļ. Es mēģināšu paskaidrot...

Sievietes seja un ķermenis ir fantastisks mākslas darbs, kurā var sastingt un lūkoties stundām. Nopētīt katru šūnu un izbaudīt visu salikumu kopā. Vērot, kā sejas vaibsti atspulguļo iekšējo pasauli. Vienkārši un estētiski izbaudīt sejas kompozīciju. Bet sievietes ir kustīgas un straujas. Tas man neder. Esmu cilvēks, kas var stundu skatīties vienā punktā un nedomāt neko. Un, kad sēdi kādai sievietei pretī, tev ir jāuztur saruna. Tev ir jābūt interesantam. Tu nevari palūgt sievieti vienkārši paklusēt stundiņu, kamēr tu viņu apskati. Viņas nesapratīs. Atkal sauks tevi par jokainu manjaku un taisīsies prom, cik ātri vien iespējams. Kad sieviete guļ, tu vari turēt viņas galvu klēpī, un saredzēt, kā sapņi iejaucas sejā. Kā mutes kaktiņi izlokas smaidā vai bailēs, kā acis šaudās, kaut aizvērtas. Būšu tagad nedaudz banāls, bet skaisti arī ir tie nedaudzie mati, kas pārkrituši pāri sejai un dažreiz traucē gulēt. Kad sieviete ir aizmigusi, viņa nezin, ka kāds viņu vēro. Viņa nav gaidoša un nesaprotoša. Sievietes ķermeni iepazīst seksa laikā, bet to iemīl tad, kad viņa guļ.

Es vēlējos viņu saķert aiz rokas un taujāt, kā iet. Vai sirds mierīga? Vai mati vienmēr tik skaisti krīt pāri pleciem? Vai nav grūti iet, ja kājas nepieskaras zemei?
Atvēru muti un teicu: "Atstāj mani vienu."
Viņa, kā vienmēr to ir darījusi, saprotoši pasmaidīja un devās prom. Pavērusi durvis, atskatījās. Gribēju rauties kājās, iegriezt viņu virpulī, sasmieties un teikt, ka tas bija tikai joks. Paņēmu pildspalvu no galda un sāku pierakstīt pilnīgi neko. Durvis lēnām aizvērās un es biju viens. Kā biju to lūdzis. Sirds kļuva melna un caur pildspalvu iztecēja uz papīra. Viņa lūkojas manī ar saprotošu skatienu, bet zinu, ka tas nespēj ieurbties manī.

"Vai varenais Pierro man piedos?"
"Tev tā bieži uznāk?"
"Vai varenais Pierro man piedos?"
"Pirmkārt, izbeidz ar to "vareno," otrkārt, nekas jau nav bijis, par ko piedot."
"Bez tiem pirmkārt un otrkārt, vai varenais Pierro man piedos?"
"... Jā."

Nevēlējos sākt stāstīt, kamdēļ tas nenotiks. Ja tai radībai ir vajadzīgi tikai izteikti vārdi, nevis darbi, droši. Man tādu daudz.

Starp citu, strīda iemesls bija tas, ka šis cilvēks neklausījās, ko saka citi.

Lūk, kamdēļ man riebjas piedošanas prasīšana. Nekad nevienam neprasi piedošanu, bet mēģini situāciju labot. Ja viņš būs piedevis, tad to redzēsi un vārdus nevajadzēs.

Es noņēmu gredzenu un mana roka sajutās maza. Turēt savo roku, tas ir savādāk, kā varētu litkies. Esmu, laikam, dzīvs.

Es viņu tagad ienīdīšu. Nezinu gan, cik ilgi. Bet kādu laiciņu ienīdīšu. Tad sapratīšu, ka nav nemaz tik traki un nomierināšos.
Starp citu, varbūt viņš to teica par mani?

Man ausīs dzied galvas, tās lūdz par mani. Tās lūdz, lai es atgriežos pie tām ātrāk. Ej prom no manis, vai es iešu pie tevis.

Lasu rakstus par demoniem. Bet nekāda īsti laba materiāla. Es gribu spēkoties ar kādu demonu, kas neesmu es. Es zaudēšu, un zinu to. Jo es neesmu ne valdījis kādus īpašus spēkus, ne atvēris sev kādas sasodītas čakras. Bet es vēlos cīkstēties ar demonu. Ja uzvarēšu, būšu spēcīgāks kļuvis. Ja zaudēšu... Būšu zaudējis un viss. Nāve ir nenozīmīga.

Uzcienā ar demonu, kas spēj aizraukt un pret kuru ir jātriecas. Sailgojos peec nephrite.. Nephirite... Piedod, aizmirsu, kā tu sevi virtuāli dēvē.

***Teica Mr.Haids un sasmējās.***

Starp dziesmām dzirdēju asu spļāvienu. Tas iecirtās un palika sirdī. Viņš vienkārši pīpēja, bet es dzirdu to savādāk.

Ziniet, kas izraisa krietnu kravu ar problēmām? Fakts, ka tu nedabū pa degunu, kad pērc Koka-kolu. Cik tad viss būtu vienkāršāk. Vairs kolu nepirktu, dzertu sulas un dzīvotu veselīgi. Bet nē. Paiet pieci gadi, līdz tu uzzini, ka tava veselība ir neatgriezeniski sabojāta. Es dzīvoju tikai vienreiz (ja jūsu reliģija ļauj, dzīvojiet vairākas) un es gribu izmēģināt diezgan daudz ko. Bet to, ka esmu darījis nepaeizi, uzzinu tikai tad, kad ir par vēlu. To pašu dzīvi nodzīvojam, un tikai beigās uzzinam, nokļūsim paradīzē vai ellē. Vai jādzīvo pēc bībeles, vai no tās tieši jāizvairās? To uzzināsiet raidījuma beigās.

Ja suns apķēza tavu paklāju, tu tūlīt pat tam sadod - viņš sapratīs. Bet pamēģini arī variantu, kā audzina cilvēku. Lai viņš apķēza paklāju, nesaki neko. Un tikai pēc trīs dienām, kad viņš visu ir aizmirsis un skraida apkārt, sadod viņam pa ausīm. Redzēsim, ko viņš iemācīsies. Un tad iemidzinat viņu 12 gadu vecumā, jo viņš visu laiku ir bojājis paklāju un nav zinājis, ka tā nedrīkst.

Māņticīgie cilvēki uzskata, ka ja tu atsit kāju, tas nozīmē, ka sen sen nepalaidi tramvajā tantiņu apsēsties. Dots devējam atdodas. Tam jau dieviņš atdarīs. Un ko man darīt kasot no galvas nost asins kreveles? Kā lai es zinu, ko nepareizi izdrīju? Pirms gada vai diviem? Vai toreiz, kad es nepalīdzēju jauniešiem nopirkt cigaretes, es grēkoju, vai reizē, kad atļavos uzdrīkstēties un noskūpstīju skaistu sievieti... Par kuru reizi izpelnijos šo sodu? Var jau pateikt, ka nekādu šādu likumu nav. KA vislielākie kretīni dzīvo vislabāk, bet labiem cilvēkiem ir problēmu jūra. Var tā pateikt, bet tas saniknos daudzus cilvēkus, kuri naivi pie tā turas. Tamdēļ arī es to saku - nepateicība ir pasaules algaun likumi rakstīti tiem, kas tos ievēro.

Esmu tik pat labs kā mēms.

Nakts vidū tumsā saskatīju meiteni, ap 10 gadus vecu, kas dejoja. Viņa griezās uz riņķi tieši tā, kā to pavēlēja dziesma, kas skanēja manās austiņās. To dzirdēju tikai es, bet viņa dejoja ritmā.

Tas bija reti skaisti. Es nezinu, vai viņa bija īsta vai nē. Bet varbūt ka šoreiz mans prāts man parādīja kaut ko, no kā nebija jābīstas.

Es esmu atradis savu Ahileja papēdi. Savu kriptonītu. Visu laik tas ir bijis, es tikai nekad neesmu to sapratis. Mani padara vāju tavs smaids. Tava laime un prieks izsūc mani sausu. Es jūtos labi, kad ir auksta ziema un cilvēki nemīl dzīvot. Kad reti kāds iziet no mājas. Ja arī nepieciešamība to tomēr darīt, tad ietinas tik ļoti, ka seju nevar redzēt. Patīk vētras, jo tad cilvēku sejās ir rūpes, steiga un bailes, viss savijies vienā grimmasē.
Pavasaris. Ielas ir tik pilnas, ka nevaru pat normāli pastaigāt. Visur cilvēki apkārt... Tīri un skaisti. Katram divas acis iesētas pierē, ar kurām uz mani lūkoties un viens pretīgi skaists caurums ģīmī, ar ko mani komentēt. Baltu zobu skaistas rindas paveras smiekliem. Pārīši vairs netup tikai uz soliņiem. Tie ir aizņēmuši manas atpūtas vietas. Visu ziemu es sniegā sēdēju pie upes un lūkojos tajā. Tagad tā vieta ir aizņemta. Visaptverošs prieks ir pārņēmis cilvēkus un tie tagad ir kā izlaisti no trako nama. Tikai neviens nešūpojas stūrī bailēs no zirnekļiem un nestāsta man par savām fantāzijām, kurās viņš ar savu tēvu izklaidējas kā nepareizais tēvs ar dēlu. Starp laimīgiem cilvēkiem es jūtos sauss.

Tu esi savas dzīves karalis, tāpat kā es. Mēs esam mūsu dzīvju karaļi, kungi un pavēlnieki. Piemēram, es esmu sev faraons - es sevu dzīvi pārvaldīšu mūžīgi. Jā, protams, mums ir problēmas, ar kurām mēs netiekam galā. Nav nauda. Muļķīgi, ka es to pieminu pašu pirmo, tas par kaut ko liecina. Nav kādam varbūt mīlestība, kādam nav sapratne un kādam neveicas darbā. Varbūt pat, ka neveicas visā dzīvē. Bet TU esi savas dzīves karalis. Jo tu vari izlemt, kad atstāt parādi. Tikai tavā, ne valdības vai drošībsargu iestāžu ziņā ir tava dzīvība. Protams, neviens negrib, lai tu taisi pašnāvību. Bintē vēnas, operē galvaskausu un mēģina pierunāt kāpt nost no dzegas. Apgalvo, ka tas ir gļēvums un ka vajag vēl drosmi. Varbūt jūs man paskaidrosiet, kamdēļ es nevaru jūs visus pasūtīt pakārties, pakaroties pašam?

Mēs izdomājām dievu, ielikām tā mutē vārdus: "Tev nebūs sevi nogalēt, tas ir grēks," un paši aktīvi nobijāmies.

(Starpcitu, ja tas augstais tiesnesis mīl mocekļus, bet nelaiž paradīzē tos, kuri uztaisa pašnāvību... Kur nonāk mūki, kas pašsadedzinās, apliecinot savu ticību?)

Tā ir mana dzīve un es to nevienam neprasīju. Jāuztver tā kā dāvana? Nekas, esmu atbrīvojies no diezgan daudz dāvanām.
"Tu to prasīji kā eņģelis, tikai tagad vairs neatceries!" Tad kāda sūda pēc es tagad nedzīvoju ar kā eņģelis? Tādas muļķības jālej citur.

Tu esi pats sev kungs. Tu vari iet, kad vēlies, nekas to nespēj liegt.

Poll #11760 Aptauja.
Open to: All, results viewable to: All

.

Krievijā ir meitene, vārdā Nadja. Viņa redz tev cauri. Viņai ir rentgena redze. Aizbraukusi uz pārbaudēm, un kvalificēti eksperti atzina, ka tās ir muļķības - viņa redz to pašu, ko vairākums. Neko citu arī nevarēja gaidīt. Vai tad kādam ārstam ir vajadzīga meitene, kas nosaka diagnozi, BEZ simts pārbaudēm un analīzēm? Nē, tas taču atņem ārstam darbu. Neviens ārsts neatzīs šī fenomena esamību, jo šī meitene ir atteikusies ar savu dāvanu pelnīt naudu.

Lūk, kamdēļ uz pasaules brīnumi ir tik reti. Cilvēkiem tos nevajag.

Ir daudz alternatīvo enerģiju veidi, bet naftas magnāti ir nopirkuši tiem visiem patentus un tos neattīsta.
Ir atklātas zāles. kas ievērojami aizkavē AIDS izplatību ķermenī, bet jūs tās neatradīsiet.
Injekcijas pret gripu, ko tev piedāvā tavs ārsts ir tev kaitīgas, bet tās dod ārstiem darbu.

Es nešaubos, ka, ja uz pasauels tiktu atklāts mūžīgās laimes avots, tas tiktu aizliegts. Mūsdienu sabiedrībai tevi nevajag laimīgu. Itin nemaz. Tā alkst tevi nepiepildītu. Tā vēlas, lai tu centies kļūt laimīgs par katru cenu. Bet cenas ir ļoti augstas. Un kad būsi nopircis šo laimi, būs vēlviena cita iespējama - laimīgāka un dārgāka.

Iespējams, ka tīrs morfijs rada laimes sajūtu un ne mazāko atkarību. To noklusē gan narkotiku tirgoņi (kāda tiem jēga no patērētāja ar izvēli?) gan valdības instances (ar atkarību ir viegli biedēt).

Viņa guļ, ielikusi savu galvu manā klēpīun stāsta par visu, kas ir uz sirds. Sēžot un raugoties nekurienē, es maigi glāstu viņas vaigu un klausos katrā vārdā. Es pat jūtu, kā viņa runā, jo mana roka nemitīgi pārslid viņas lūpām. Šis vakars būtu perfekts, ja es varētu... apklusināt grēcinieku, kas manī ir pamodies. Viņas runas vidū, es uzlieku roku uz krūtīm. Gribas vaicāt, vai viņa ir akla, bet viņa neredz notiekošo, vai izliekas neredzam. Es pazūdu no istabas. Viņa guļ man prātā kaila un mēs runājam par bitēm un puķēm. Runas plūsma neapstājas, bet es vairs nedzirdu ne vārda. Paiet mirklis, vai divi, es pieceļos un atvados. Pirms noticis kas slikts. Arā ļauju, lai sniegs sedz manu seju un aizpīpēju. Mana vēlmju zvaigzne ir debesīs melna un egoistiska. Uz šo mirkli man no viņas vairs neko nevajag. Es smaržoju pēc šīs sievietes un ta guļ kaila manā galvā.

Manā guļamistabā ir visas manas sievietes. Katru reizi, kad es eju gulēt, viņas ir klāt. Tikai viņas to nezin.