Viņa guļ, ielikusi savu galvu manā klēpīun stāsta par visu, kas ir uz sirds. Sēžot un raugoties nekurienē, es maigi glāstu viņas vaigu un klausos katrā vārdā. Es pat jūtu, kā viņa runā, jo mana roka nemitīgi pārslid viņas lūpām. Šis vakars būtu perfekts, ja es varētu... apklusināt grēcinieku, kas manī ir pamodies. Viņas runas vidū, es uzlieku roku uz krūtīm. Gribas vaicāt, vai viņa ir akla, bet viņa neredz notiekošo, vai izliekas neredzam. Es pazūdu no istabas. Viņa guļ man prātā kaila un mēs runājam par bitēm un puķēm. Runas plūsma neapstājas, bet es vairs nedzirdu ne vārda. Paiet mirklis, vai divi, es pieceļos un atvados. Pirms noticis kas slikts. Arā ļauju, lai sniegs sedz manu seju un aizpīpēju. Mana vēlmju zvaigzne ir debesīs melna un egoistiska. Uz šo mirkli man no viņas vairs neko nevajag. Es smaržoju pēc šīs sievietes un ta guļ kaila manā galvā.