Klausos viņā kā sevī pašā. Cilvēki sauc sevi pretīgos vārdos pēc tam, kad tie vairs nevēlas tikt identificēti kā cilvēki. Viņi uzskata, ka ir briesmoņi, monstri, Netīri pazemes izdzimumi. Stāstot sev, ka ir drausmīgi cenšas aizbiedēt citus. Cer, ka par tādiem arī kļūs. Caur paškritismu vēlas aizmukt.
Dažreiz pat skumji tos sarūgtināt sakot, ka tie tomēr ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Ja ir sanākusi nelaime par tādu piedzimt, tad tā tas arī paliek. Un neskatoties ne uz kādām morālām vai fiziskām traumām, no likteņa būt par cilvēku neizbēgt.
Es zinu, es pats cerēju, ka esmu dubļi. Cerēju,, ka neesmu cilvēks. Ar nožēlu jāatzīst, ka tā nu ir gadījies - esmu es no miesas un asinīm. Ir tikai viens mierinājums. Iespējams, esmu pietiekami slims, lai man nevajadzētu stāstīt sev briesmu lietas, lai cilvēki atkāptos. Iespējams, esmu nu kļuvis par to, par ko vēlējos būt.

Sagriezies... Savērpts... Wicked and twisted peace of a shit.

Es negribu būt mentāli stabils. Es nvēlos būt savākts un sakārtots. Es sen jau baudu jokus, kurus ar mani izspēlē mans prāts. Un morāles normas ir pārvērtušās tikai pašam priekš sevis saprotamos priekšrakstos. Es saprotu, kas ir labs un slikts. Bet tas uz mani neattiecas. Un dažreiz, lietas ko daru, var kādam likties ļaunas, bet arī tā man neliekas. Tās vienkārši ir un es par tām lemju. Es gribēju būt neatkarīgs un izrauties no tā visa. Un tas ir panākts. Pat pārāk.

Savādi, ka ieskatīties sevī vislabāk var caur citu cilvēku.

Laikam nebūšu tomēr romantiķis, kā man apgalvoja ar trulu zīmuli pildītais tests. Nē, nudien, nebūšu viss.
Malkojot vīnu pie svecēm, es nedomāju par sievietes valgajām lūpām. Es redzu, ka laikam pudele ir pārlieku maza. Pēc otrās pudeles es tikai ievēroju viņas seju.

Nē, sakiet ko gribat, bet sekss skaidrā nav priekš manis.

http://yy.lv/download.php?f=86137 Ziemas nakts tumšums. Vējš pluina matus un iedzen dvēseē ko vairāk, kā smagumu. Kājas smagākas par svinu un galva reibst no savām domām. Velns parāvis. Ne lāsīte viskija un kā lepras pārņemtais lūkojas uz pārējiem. Bailes, ko tie darīs slimo ieraugot. Vēl lielākas bailes, vai slimais tos neaplaidīs. Cilvēku bari. Viens pēc otra iet garām. Acis zaļas, brūnas, baltas.. Zibsnī virsū un ķer aiz miesas. Satrakoti smiekli no ielas otra gala. Dāmu čalošana izklausās draudīgāka par ieroču uzlādēšanu. Man ir jātiek prom. Nekavējoties. Jūtus viedrus izspiežamies uz pieres. Mugura un krūtis jau sen slapjas. Cilvēki mainas uz ielas un vijas straujāk par smiltīm vējā. Vēl mirklis, un tie ieraudzīs, kas es esmu. Nolāpīts sausums mutē un mēle pielipusi pie augslejām. Nesanāk pat augstprātīgi nospļauties. Piespiežos pie sienas un gaidu, kad visi aizies. Tie staigā, nebeidzamā straumē. Un jo vairāk es svīstu, jo ilgāk to acis pieķeras. Viss. Skrien. Skrien uz velna paraušanu. Sirds mēģina nomirt pa ceļam, bet tas vienalga. Skrien. Skrien ko kājas nes prom. Ja ar divām kājām par maz, tad krītot uz rokas balsties. SKRIEN, NOLĀPĪTS! Cilvēku masas nekļūst mazākas, bet tas ir vienalga. Kā aunu baram skrien cauri, par visu cenu ir jātiek prom. Meklē šķērsielu. Meklē pagalmu. Meklē, kur nav acu jūkļi un kur nav neviens, kurš varēs kaut ko padomāt. Acis sen piesvīdušas, neko lāgā nevar pat redzēt. Garām visim, lai arī kas tie būtu. Kluss stūris. Pagalms. Nosvīdusi, karsta niecība pie trepēm mēģina atgūt gaisu. Neviena paša tuvumā. Ir miers. Kamēr pārējie turpina staigāt pa ielu.. Drošība. Šeit neviens neiedomāsies nākt. Aizbēgšana ir izdevusies. Kāpēc ir jātiek tā prom, nezinu. Bet es arī neprasu. Izvelku cigareti, aizdedzinu un gaidu, līdz atkal noskaidrosies acu skatiens.

Es eju tev garām ik dienas. Redzu tevi un tu redzi mani. Vairāk vai mazāk. Tu mani sveicini un nemaz nenojaut, ka ir reizes, kurās tev neatsveicinu, bet to izdara Pierro.
Es eju tev garām ik dienu, bet tu nezini, ka es esmu, kas esmu.

Skaista, laipna, pastāvīga un sirsnīga.

Tu esi pārlieku salda priekš manis. Tu pārlieku domā, ko domāt un pārāk daudz rīkojies, ko domā. Tev liekas, ka tevi vada emocijas, bet tevi vada muļķīgs, sīrupains, no sieviešu žurnāliem iegūts aprēķins. Atklāti sakot, man liekas, ka tu pat nezini, kā elpot pareizi. Tu nespēj pat pieglausties, nedomājot par to, kādas būs sekas un ko es padomāšu. Visi sīkumi tev liekas tik pārsvarīgi un kā Jēzus mājiens par pilnīgu laimi vai apokalipsi. Tev šķiet, ka esi īpaša. Jā, protams, esi īpaša. Visi žurnāli, kurus pērk sievietes, kuras nezin, kā soli spert, apgalvo, ka tu esi īpaša. Īsts, neatkārtojams zelta gabals.

Tu esi neatkārtojama, jo neviens neķēpāsies vispār tādu muļķību radīt no jauna.

Tavas lūpas nerunā. Runā tavs viengājiena šaha prāts un lūpas tik izdveš to, ko tas liek. Pat klusēt patiesi nemāki. Aizvērtas acis tev nozīmē gan mūžīgu lietu gan patiesu mīlestību. Tulkosi tāpat, kā gribēsi. Tevī jūtas nerodas no sirds. Tu tās būvē no žurnālu nodaļām. Pretīgi liec pa nodaļām un paragrāfiem. Kārto kā tādu sasodītu lego, jo lasīji un no draudzenēm dzirdēji, ka tā var uztaisīt piramīdu, kas stāvēs mūžīgi.

Tava pakāršanās būtu lieka labas virves tērēšana.

Es ticu tev tikai tad, kad apgalvo, ka šoreiz laikam atkal rīkojies visnoatļ muļķīgi.

Ir grūti, sēžot naktī uz trepēm, mēģināt ieskaidrot atkal kādam noklīdušam sunim, ka tas nevar nākt iekšā. Tas klusu sēž man blakus un, kā redzu, nesaprot ne vārda. Man pieceļoties arī raušas kājās un, redzot manu skatienu, lūdzoši smilkst. Ir grūti ar tevi, manis nelūgtais draugs.

Es nedrīkstu jūs laist iekšā.

Kamdēļ cilvēki dažreiz uzskata par baudu klejojošiem suņiem uzsvilpt? Vai tā viņi pilnvērtīgāki, ka vismaz kāds tiem atsaucas? Uz to brīdi varbūt ir skaisti. Bet nav labi dot tukši meklējošai dvēselei cerību par dzīvi, ja negrasies to sniegt.

Sniegotā naktī tu sāc man zem laternām sekot. Ne saukts, ne aicināts. Tu neesi kā citi, kuri man sekojuši kopš laika, kad zaudēju bailes no suņiem. Tu ej man pa priekšu. Pats rādi man ceļu uz manām mājām. Ik sekundu esi soli uz priekšu un vienmēr uz pareizajām pēdām. Līdz stāvi pie manām durvīm, gaidot, ko jaunu. Varbūt, tu esi jau reiz pavadījis mani, tamdēļ zini, kur es mītu. Bet noteikum nav mainījušies, mans vienreizējais draugs. Tālāk, kā parasti, ne soli. Ceļa laikā es to neteicu, jo cerēju, ka sapratīsi pats.

Nedomā, ka es nedzirdu tavus smilkstus aiz durvīm nakts garumā. Es zirdu tos pat ļoti labi. Bet nekas. No rīta tie būs mitējušies un tu būsi prom. Pie rīta jūs vienmēr mitējaties.

Esmu pieķēris sevi pie nelāga hobija. Ieraduma, ja tā var teikt. Izdabāt sievietei. Aicināt to, lūgt un prasīt. Darīt visu pēc viņas teiktā vārda un vakaros sapņot par viņu. Pašam noticēt sevis radītajai ilūzijai. Un laižoties uz leju, ar savu muguru celt viņas degunu gaisā. Un smaidīt, kad atsaka un teikt: "gan citreiz." Palīdzēt bez atalgojuma un paldies. Izdabāt tik ļoti, ka pašam nereti kauns sev spogulī acīs paskatīties.

Man bija sieviete un tā vadīja mani ar dzelzs dūri.

Un tajā mirklī, kad viņas deguns ir augstāk par zvaigznēm un viņas prātā es daru visu, ko liek, apklust. Rodas tāds kā riebums - nepatika, makslīgi radīta. Un vienkārši apklust. Un nedarīt vairs neko. Un tad no malas lūkoties, kā sieviete, kurai es neesmu bijis vajadzīgs nekad un kura ir guvusi sava ego barību no manas pieliektās galvas kļūst tik pat muļķīga, kāds biju es. Cik smieklīgas ir balsu maiņas. Cik nožēlojams es biju, tik slikts, cietsirdīgs un nelaipns es esmu pēkšņi kļuvis. Es kļūstu par nezvēru, kurš izmanto cilvēkus.

Noplēst fēniksa spārnus? Nē. Ļaut, lai tas tos sev norauj pats.

Ceļos ar platu smaidu, atvainojos par traucēšanu un pārkāpju slieksni. Un galvenais, ka es katru reizi ticu tam, ko es sev saku. Katru reizi es kā muļķis ievēroju katru sīkumu viņas ķermenī, kustībās un balsī. Ik reizi esmu gatavs pa nakti pie durvīm palikt, lai dzirdētu viņas silto elpu. Lai dzirdētu, kā sirds sitas zem viņas skaistajām krūtīm.

Iegulties tevī un gulēt.

Tu man esi atbaidoša. Tu esi nepatīkams cilvēks un morāli neglīta persona. Nav pat verts man pacelt acis un redzēt tavējās. Līdz šim tu runāji ar mani, bet vairs ne. Nu tu runā ar Klaunu. Ar radību, kura alkst redzēt apjukumu. Par kropli, kurš lasa vēstules ar skābāko degsmi, kāda ir justa. Tu runā nu ar citu mani. Es vairs neatbildu, mans prāts nu klausa Pierro.

Tu esi mana mīlestība. Pat kad neviens neredzēja karnevālu, tu biji kopā ar mani. Pavadīji klaunus un noskatījies to pārgalvīgajos trikos. Vienmēr kopā ar mani. Tumsā, zem tilta, istabā, uz jumta kores, it visur. Kad neesi klāt, es nejūtos kā Es. Tu izrauj to skaistāko un neglītāko no manis. Noliec kā uz delnas lai visi to spētu aplūkot, bet, par laimi, esmu viens. Viens, skaisti neglīts ar tevi. Manu kapu vajadzēs aizzīmogot, lai pēc nāves nelauztos pēc tevis. Starp lamu un žults virknes es atkal piekļauju tev lūpas un smejos. Un man vienalga, ka tev ir vīrieša vārds. Tu esi mana sieviete. Kaut Džeks, kaut Džims kaut īru Tulamors. Nav citu tev līdzīgu, nav citur man sirds.

Nu un, ka ir depresija? Tev ir tik sasodīti īsa atmiņa, lai tu atminētos, ka tev katru rudeni ir depresija? Tu nevaldi pāri savām jūtām. To dara krāsu gamma. Un katru rudeni kāda depresija, katru ziemu kāds emocionāls aukstums un katru pavasari tu jūties kā jauns cilvēks, lai varētu atkal visu vasaru būt idiots. Tas ir cikls. Tas notiek katru gadu. Protams, varbūt, šogad tas ir smagāks un spēcīgāks kā parasti, bet, velns parāvis, tas katru gadu ir smagāks un sūrāks, kā citus gadus, jo tie jau ir aiz muguras. Nu katru gadu rudenī tu raudāsi, ja ne ārēji, tad iekšēji. Un katru gadu ar pirmo sniegu tu iekšā pamirsi, kā iesalis koks. Tas nenozīmē, ka tev tagad ir smagāk, kā parasti. Nē. Tas nozīmē, ka tu krīti kā koka lapa. Tas arī viss.

Piedrāzt mīlas balādaes un rožu pušķus. Ellē visus "Es tevi mīlu, vai tu mani alksti?" idiotismus. Pie visiem velniem ar saviem mulsajiem skatieniem un acu mājieniem. Nocirst amoru nolādētās rokas un pakārt tos aiz spārniem kā biedu muļķiem.
Šurp pudeli viskija un karstas ogles, kurās samest visas bijušās un vēl nebijušās mīlstības vēstules. Kailu sievieti ar kvēlojošu aromātu. Netīras glāzes, piesmēķetu istabu un prātu aiz durvīm atstātu. Vienīgā atzīšanās vakarā: "Šis viskijs ir sasodīti pretīgs. Tas garšo pēc kanalizācijas ūdeņiem un smird tāpat. Bet es tomēr gribu nolieties. Nlieties un tad tevi izdrāzt."

Es laikam zinu, ko šovakar darīšu.

Romantisms nav miris. Tas vienkārši ir piedzēries kā lops un mainījis krāsu.

Nav svarīgi, kuram ir taisnība. Galvenais, lai tev būtu pietiekami liela kalibra ierocis, lai tu spētu savu viedokli pamatot.

Sadrumstalots prāts.
Tukša viskija glāze.
Nemaināmas melnas brilles.
Krītošas koku lapas.
Tā es mīlu.
Iztukšotu pudeļu rinda.
Zudusi vakardiena kopā ar rītdienu.
Negulētas naktis un dūmakainas dienas.
Patīkams pretīgās vaniļas smārds.
Aizvērtas žalūzijas netīru logu priekšā.
Sajaukts sievietes un sviedru aromāts.
Neprāta migla.
Tā ir mana mīla.
Nemitīgs asa asfalta riņķis.
Smaga, nevienam nederīga diagnoze.
Atklāsmes apjausma aklam muļķim.
Slidenas trepes prom no mērķa.
Bezbalstu kāpiens saulē.
Vēja izpūsts nenoticis kliedziens.
Tā mīlu un alkstu es.

Līst. Un līs. Un lietus lāses kapās visu neapsegto.

Der kind ist tot.

Rīta krēslā sievietes vaibsti izskatās tik skaisti un man pašam ir iespēja neiznākt no miglas.

Apreibinoša smarža... Uz iekšu starojoš skaistums... Morāla iznīcība un silts ķermenis... Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk alkstu viņu nogalināt.

Viens no maniem jautājumiem, ar kuru es diezgan mocījos, bija šāds: "vai ir iespējams cilvēks, kurš nevienu nemīl?" Ir cilvēki, kuri mīl sievietes, ir cilvēki, kuri mīl vīriešus, ir tādi, kuri mīl mājdzīvniekus. Citi iemīlas slavenībās, citi - priekšmetos. Vai var būt tā, ka neko nemīl, negrib iemīlēt un nemaz nav vajadzība pēc tā. Es apmēram iedomājos, kā daži tagad teiks: "nav iespējams, jo katram vajag kādu, kuru..."

Tā itin nemaz nav.

Tas ir pagarš ceļš, bet es mēģināšu apskaidrot... Ja tev nepatīk cilvēki ne mazākā mērā.. Ne tas, ko viņi dara, ne tas, kā tie dara, tu atsvešinies no tiem. Izvairies kontaktu un jebkādu intīmu tuvumu. Norobežojies no viņu pasaules un radi pats savu. Jo galvenais ir neatkarība. Neatkarība no viņiem visiem un patstāvība. Tu nestāsti savas problēmas, lai viņi nebūtu jebkā morāli saistīti ar tevi. Tu neaizņemies naudu, lai nebūtu par parādnieku. Tev faktiski arī īpaši nevajag nevienu draugu un tavs raksturs arī tos tev īpaši nesagādā. Galvenais ir stāvēt pašam uz savām kājām. Un kad šī neapzinātā dzīves filozofija iesakņojas, pienāk brīdis, kad tev nevajag gandrīz neko no cilvēku sociāli piedāvātā. Arī mīlestību. Ja tu esi iemīlējies, tu kļūsti akls un atkarīgs. Un šī neiemīlēšanās nav apzināta: "Nē, es to nedrīkstu! Ne šodien, ne rīt!" Ķermenis pats, lai saglabātos un lai nekļūtu atkarīgs no kāda, neizstrādā mīlestības jūtas.

Un nav tā, ka tie cilvēki, kas nemīl iemīlēties slēptos no kaut kā, kautrētos vai kas tamlīdzīgs. Tiem to iespējams gluži vienkārši nevajag. Tie tā arī - īsi un konkrēti - neiemīlas.

Nu es zinu, kas es esmu.
Nu es zinu, kur es dzīvoju.
Nu es zinu, kamdēļ man par tevi nospļauties.
Nu es zinu, ko es daru naktīs.
Nu es zinu, kur dzimst tukšums.

Es esmu.

Neiedomājaties, ka tas, ka es neko nesaku, nozīmē, ka es nedomāju.

Es vienkārši neko nesaku.

"Katram ir sava ēnas puse." (c) Jungs.

Savu ēnas pusi cilvēks var redzēt sapņos, kā sava dzimuma pārstāvis. Tas var būt, bet var arī nebūt nepatīkams. Jo dziļāk apziņā slēpta ēnas puse, jo tas var biežāk parādīties. Kāpēc to stāstu?

Nu es zinu, kas ir šis divus metrus garais, apdegušais vīrs, kurš man ir sapņos un dažreiz ārpus tiem.

Šis klauns viņu apskāva. Turēja cieši cieši. Tumsa bija tik spēcīga, ka acis meklēt nebija vērts.
Šis klauns uzdrīkstējās kā vēl nekad.
Šis klauns prasīja: "Ja tikai šo vasaru?"
Šis klauns vēl smaržo pēc viņas.
Šis klauns zina, ka tas būtu fantastiski.
Šis klauns zina, ka tā nav dvēsele, ko glābt, bet, ka tā ir dvēsele, kas ir dzīva pati.
Šis klauns saprot, ka dūšu tam deva 2 vīni un 3 šampanieši, bet tas ne velna nenožēlo.
Šis klauns nezina, kā tas viss beigsies.
Šis klauns nezina atvadas un šķiršanās. Viņš pazīst tik muguru.

Šis klauns, neskatoties ne uz ko, vienmēr būs šis klauns. Jā, viņam ir bail pašam no savas "klaunības", bet viņš mūžīgi sevi pats vajās. Bet tas nekas.

Šis klauns sen nav dzirdējis savu sirdi pukstam bez bieda.

Saritinājies šūpolēs nakts vidū. Šūpoles lēni un nemanāmi šūpojas sirds ritma un elpas pavadījumā. Pērkons dārd pār galvu... Lietus ir nolēmis miesu sakapāt mazos, mazos gabaliņos. Neviena apkārt. Zini, ja tagad uznāktu sals, tu būtu visskumjākā ledus skulptūra.

Stāvu uz balkona negaisa laikā, uzvilcis tikai žaketi uz kailas miesas un baudu šampanieti. Ik pēc mirkļa kāda vēja nesta lietus pile iekrīt man glāzē saputojot šampanieti un tūlīt pat tā tiek izdzerta. Pasaule reizē var šķist tik pilnīga un pavisam tukša.

http://yy.lv/download.php?f=46287

Ir maz patiesu lietu uz pasaules. Bet viena no tām krīt tev šampanieša glāzē pērkona pavadījumā.