"Ļaunie grib iznīcināt skaisto."

Tas ir suņa nolāpīts murgs. Es negribu iznīcināt skaisto, ne tuvu. Nav manās interesēs sasist nevainīgo un šķīsto. Tik augstprātīgo caur skaistumu. Tik lieku kristāla trauku, kuram nav nekāda praktiska vērtība. Tik ielauzt degunu, par kuru operācijās samaksāta barga nauda. Ne skaistais man nepatīk, bet šī skaistā ceļš. Stulbas muļķes, kuras nezin savas kaklarotas dimantu ceļu no Āfrikas dienvidiem. Svēti pārākie un pasauli "izzinājušie un izdibinājušie" ir tas, kas riebjas. Vislaiskāko spļāvienu uz visdārgāko kažoku. Ienīst skaisto nemaz nav iespējams. Ja pats esi neglīts, tad mainās skaistuma uztvere un skaists paliek pavisam kas cits. Un man riebjas viņa skanošie, apburošie smiekli, jo es zinu, kas zem tiem aprakts.

Un ja pēc šitā visa es nenonākšu debesīs...
Es gluži vienkārši nonākšu ellē. Un ne es vienīgais tur būšu par to neapmierināts.

Riebjas bezspēka situācijas.

Un es nevaru tev pateikt, ka viss būs labi un viss būs kārtībā. Vēzis cilvēkus neatdod. Bet tas nav mans vēzis. Man ir cigaretes un viskijs, nevis vēzis. Interesanti, vai pēc kāda laika tevi mierinās kāds cits?

Tu apdegsi, tu izkusīsi, tu izgaisīsi. Tu zini to visu, tu mirsi. Es nespēju tev melot, to neslēpju un saku atklāti. Tavi mati būs oglē un tava āda būs melna. Ar biedējošu klusumu tu to pieņem, ar sāpīgāko pieglaužšanos pat necenties mainīt. Tu pazīsti mani savās jūtās, bet pati nezini, ko esi apzinājusies par mani. Un, kaut arī es slīkšu viens, tu nāksi man līdzi, cēli ļaujot man aiziet vienam, pavadot mūžīgi. Un to nesapratīsi. Un es to neprasīšu.

Un vai es kliegšu uz tevi, vai grūdīsu prom... Es varu pagrūst tevi tikai metra attālumā. Bet no grūšanas nogurstu, un tu atkal esi man blakus. Lēnām laisdamās man līdzi. Spītīgi atsakoties no viļņiem. Tu esi muļķe, tu to zini un tas tevi neuztrauc. Nelūgšu tevi saprast, tikai atlaid manu roku.

Ar vislielāko cēlumu un klusāko sirdi viņa visā savā maigumā iegulstas dzelmē.

Šis nav mana morāla pagrimuma galējais punkts, lēdij. Ne tuvu. Es zinu, ka rīkojos zemiski attiecībā pret tevi, bet nenovērtē mani par augstu, sakot, ka šīs nu ir beigas. Es varu laisties vēl zemāk. Kā mūžīgā morāles pagrimuma bezdibenī laisties uz leju un neapstāties. Un negaidi tuvākajā laikā atklāsmi no manis vai kādu pēkšņu apgaismību. Tas viss ir garām un šeit gaisma neiespīd. Tā to parasti nevēlas, bet retajiem stariem, kuri apmaldījušies, nav ļauts.

Nē, dārgā, tu nevari būt pie maniem sāniem un palīdzēt piecelties, kamēr es vēl krītu. Un es netaisos izstiept rokas tvērienam, ne tuvu. Ja nu kādreiz mans prāts atsitīsies pret elpas trūkumu, tad būs jau par vēlu. Un es apzinos, ka šis kritiens nedara mani par labāku cilvēku vai izcilu personību. Tas ir vienkārš kritiens uz nekurieni.

Tu nekad nebūsi redzējusi cilvēku, kurš laižas tumšā bezdibenī ar tik platu smaidu.

Mūzika nedrīkst tapt diskam. Tā nedrīkst tapt ierakstu kompānijai un radio.

Mūzika - tā top laikam un vietai. Cilvēka attēlojums par vietu, kur viņš atrodas un kas viņu aptver. Tirgus laukumā var būt ap 300 cilvēku. Tās ir 300 dziesmas. Lielākā daļa varbūt vienveidīgas un līdzīgas, bet starp 300 cilvēkiem obligāti būs kāds slims. Ne-normāls. Starp šiem palikušajiem 299 būs kāds, kurš ir dzīvojis līdzīgu dzīvi. Viņš sapratīs. "Savējie sapratīs."

Es laikam nekad nesapratīšu radio dziesmas. Par naudu, par mīlestību un par vasaras pludmali. Es neesmu šīs dziesmas dzīvojis. Un es nekad neprasu nevienam, lai viņš būtu dzīvojis mani. Tas ir labi, ja mana mūzika nepatīk. Tas ir labi, ja patīk vasaras pludmales volejbola mūzika.

Mūzika ir laikam un vietai. Var kāds apgalvot, ka man nav gaumes izjūta, jo es neklausos vienu stilu visu laiku. Es arī neprotestēšu. Džezs, blūzs, agresīva industrija, horror hip-hop, trash metal, Drum and Bass - tas viss man der, ja jūtos tā.

Reperi karo ar metālistiem un metālisti nodirš "saldos." Viens otru ienīst, jo tā vajag. Dažādas dzīves ir savākušas kopā tieši šāda rakstura cilvēkus vienā grupā un vienojusi ar dziesmu. Tad piedomāts ģērbšanāš kods, lai varētu viens otru atpazīt un kopīgi ienīšt pārējos. Stils - augstākā kulta lieta, kura tagad ir Dieva vietā kā popkultūras cienītājiem, tā arī neformāliem. Kuri sen jau vairs nav neformāli. Būtu man teikšana, atgrieztos pei cilšu likumiem - vari vilkt tik asmeņus uz kakla, cik cīņas esi izcīnijis un tik platas bikses, cik daudz vinčesteru jāslēpj. Man nekad nav bijis stils un nekad arī nebūs. Man ir piedrāzt, vai pie melna krekla der lakas kurpes vai jāvelk botas. Savu sakāmo varu pateikt acīs, man nav tas jāieģērbj reklamētās drānās.

Malno kafiju. Un nekādu tur pienu vai cukuru. Bez tām visām muļķībām, lai nebojā garšu.
Melno šokolādi. Bez nekādiem saldinātājiem vai riekstiem. Lai nebojā garšu.
Melnu sievieti. Bez nekādiem spāņu vai balto piejaukumiem. Lai nebojā garšu.

Man melns nav stils. Un nav emociju izrādīšana. Paraugoties apkārt, ievēroju, ka visas savas lietas esmu izvēlējies melnas. Neapzināti. Melns nenomirina, neiedvesmo, nekairina, nesāpina, nenomāc, neuzjautrina. Tas vienkārši ir. Un tāds īsti melns. Bez svītrām vai bālēm. Bez visām tām muļķībām. Lai nebojā.

Sen neesmu jutis šādu nogurumu. Tādu kā nelietojamību un nejēdzību. Bez pārākas liekvārdības, īsi sakot, es neredzu jēgu. Visa šī pišanās uz riņķi, kā pa riteni skrienot un nekjur nenonākot. Es klausos nelaimīgu cilvēku stāstus, kuros ir iznīcināti cilvēki, gan morāli, gan fiziski. Un es ticu šiem stāstiem pa īstam. Es ticu tam visam, jo tam tuvojos. Un nemaz es neticu veiksmes stāstiem par panākumiem un mieru. Jo tur es neesmu nokļuvis, lai arī kā būtu mēģinājis. Mana iekšiene netic šim, tīrā krekla ofisa strādniekam šlipsē, kuram brīvajā laikā ir slēpošanas hobijs un kurš laiku pa laikam novasko savu mašīnu, lai tajā redzētu savu žilbinošo smaidu. Jā, pat ofisa strādnieks priekš manis jau būtu daudz. Ar maniem demoniem.

"We were raised by television to believe that we'd be millionaires and movie gods and rock stars -- but we won't. And we're learning that fact. And we're very, very pissed-off." (c) Tyler.

Es gribu savu Utopiju. Tāda absurda vēlme pēdējā laikā nonākt kādā vietā, kur ir drošs jumts virs galvas, ikdienā pārtika un siltums. Gribas tādu pavisam neiespējamu lietu priekš manis, kā cilvēkus apkārt bez viedokļa par maniem sejas vaibstiem, gaitu un valodu. Gribas vietu, kur nav jānopelna respekts nepatīkamos veidos, bet kur tas rodas dabiski. Tādu pavisam maģisku un neaprakstāmu vietu, kur esi drošībā un drošs. Kurā akmeņi uz sirds nespiež zemē tik smagi. Es gribu savu Utopiju...

Pieceļos no zemes un dodos tālāk. Nekas slikts nav noticis. Tikko no mašīnas vienkārši izleca divi vīri, iedeva man pa degunu un ņirdzot aizbrauca. Bet tas taču nekas, vai ne? Tā gadās un viss. Esmu vesels, nekas nav noticis. Varu staigāt. Un tikai laižoties gulēt mani pārņēma nelāgas domas. Vai mana sapratne un vienaldzība pret šāda veida pazemojumu nav nonākusi jau neļaujamā stadijā? Kur beidzas cilvēka veselīgā samierināšanās ar nepatīkamām lietām un to pieņemšanu un sākas... Sākas kaut kas pavisam nevēlams. Kur ir tā robeža, kad aiz sapratnes tiek nolikts gods, pašcieņa un cilvēks kā tāds.

"Dievs viņos sodīs." Tā saka bezspēcīgi cilvēki, kuri nevar sodīt paši. Viņi mierina sevi ar sapņiem.

Es pārāk skaidri varu iedomāties sēdēšanu klīnikā un sapņošanu, ka man viss ir kārtībā.

Sievietes izvaro tumsā.
Bērnus sit māju sienās.
Jaunieši pakaras pagrabā.
Spīdzina aiz cietuma restēm.
Badā mirst zem tilta.

Tas nav svarīgi, par viņiem neraudam, par viņa pāri darītājiem nepārdzīvojam. Viņi nav pelnījuši izmocītas bildes visiem redzamā vietā. Viņi nav pūkaini un gribēti katrā mājā.

Un mēs redzam atkal, cik cilvēki akli. Tie nezin, kas ir sāpes, ja to neparāda bildēs. Tie nezin, kas ir sāpes, ja apkārtējie par to neraud.

Es, nosista viengadīga bērna vietā, būtu nedaudz apvainojies uz pasauli.

Ir gadījies, ka sapnī neredzi kādam seju, bet zini, ka tas ir tēvs, brālis, skolotājs, darba biedrs? Varbūt, ka seju neredzi, jo kāds cits šobrīd skatās tavu sapni un izpilda tevis iedalīto lomu.

Dubļi visapkārt un drēgns gaiss. Pretīgi salda smaka gaisā, kas neļauj sirdij pukstēt, jo tā zin iemeslu. Rokam, cik ātri varam. Viss, kas tev jāzin, ir fakts, ka ir jārok bedre. Ir jārok savs kaps. Un ātri un nekavējoties. Sirds dauzīšanos noslāpē tikai saldi pretīgais līķu aromāts. Es nepaspēšu, es to vien redzu. Norāvis kasku roku ātrāk, metot dubļus pa gaisu. Visi rindā, visi rok bedres. Pēc skatiena pa kreisi ieraugu, ka blakus esošajam nav ķiveres, viņš rok rokām. Nepaspēs. Nekādā gadījumā nepaspēs. Bet es nevaru palīdzēt, jo pašam vēl par īsu. Un tur nu tā nāk. Pretīgi smagā rūkoņa un dimdoņa. Ātri, kamēr vēl var, ir jārok. Kamēr vēl ir laiks. Uz apvāršņa parādas tanki, kas nesās virsū. Nabaga bērns pa kreisi kliedz un šķiež asaras. Viņš arī redz, ka nepaspēs. Kad tanki ir jau blakus, iemetos savā jaunajā kapā un turu īkšķus, ka tas būs pietiekami dziļš, kad tanks man ies pāri. Nabaga puisis pa kreisi vēl nebija izracis vietu savām kājām. Kliedzieni grauž ausis.

Viss bataljons pārvietojas uz punktu A. Ejot garām ciemam var dzirdēt, ka tur iemetušies tikko pretinieki un dzirdam iedzīvotāju kliedzienus no sāpēm, mokām un brutālajām izvarošanām. Bet mēs esam pārāk maz, lai ko darītu. Ejam gar pašām robežām un dzirdam ģenerāļa balsi: "Tas labi. Vismaz šijā troksnī mūs nedzirdēs. Un tas tāpat nav stratēģiski svarīgs punkts." Es eju garām statistikai. Es jums teikšu, statistikai sāp tik pat, cik tev, tikai miljoniem reižu vairāk. Un tapmēram tik pat reizes skaļāk tā arī kliedz.

Tik pēc trijām dienām atgriežamies šajā ciematā. Skaistu cilvēku pretīgie vaibsti guļ dubļos. Kas tos kropļojis un kā, man trūkst vārdu un drosmes skaļi pateikt. Tiek dota pavēle pārmeklēt mājas pēc pārtikas. Katrā mājā pa kareivim. Tik viens, kurš visu laiku saucies par Ozoliņu uzstāj, ka pārmeklēs vienu patālu māju, ar nosaukumu Kalnbērzi. Tā nu ir uzzināts viņa īstais uzvārds un tiek liegta iespēja tur iet. Katrs, kurš iznāk no kādas mājas ir zaudējis daļu savas dvēseles un mēģina piepildīt trūkstošo vietu ar atrasto škidrumu pudelēs. Bet nereibst neviens. Naids un adrenalīns neatļauj reibt. Tas viss nāks vēlāk. Viens vīrs, piebeidzis savu pudeli, nejauši apskata svešvalodā drukāto etiķeti un ar visplosošāko kliedzienu triec pudeli pret sienu. Un tikai nakts vidū, kad visi jau aizgājuši gulēt, nometni pāršalc Kalnbērza kliedzieni mežā. "Nogalinājuši sauli! Viņi ir nogalinājuši sauli!!" viņš nepārstāj kliegt un attālināties no mums uz ienaidnieka frontes pusi. Šeit mēs vairs nevaram nakšņot, ir jāpārvietojas.

Ierodamies nakts vidū miermīlīgā, vēl neskartā ciemā pēc pārtikas. Visi mūs zin. Vīri mums pievienojas. Viens 16 gadīgs puisis ar nostājas aiz muguras. Māte mēģina viņu atrunāt ar raudām un kliedzieniem. Pāris vīru viņu pavelk nost un noliek uz soliņa. "Bet viņš taču ir tikai bērns!" viņa izkliedz no krūtīm. "Nekas," es nosaku, ar visu pulku pazusdams mežā. "Tad norīkosim viņu šaut citus bērnus." Ir svarīgs katrs vīrs, katra aptvere.

Es negribu šonakt likties uz auss un aizvērt acis. Es dzeršu, līdz tās atkal aizkritīs pašas un neredzēšu neko.

Pats es nemanu vairs, kas apkārt notiek. Staigājot ar dāmu es pirmo reizi ilga laika periodā tos dzirdēju.

Tikai izejot pa ielu, dienas laikā pastaigāt. Lamas un žults no visām pusēm. Katram ir ko teikt par to, kāds es izskatos, kāds esmu dzimis. Tikai pēc dāmas jautājuma, vai tā man ir visu laiku, es sapratu, ka iespējams kaut kas nav kārtībā.

Man sen jau viņi nesāp. Bet sievietēm, (īpaši no labām ģimenēm un ar normālu dzīvi) nevajag ko tādu redzēt.

Un, es teikšu tieši savas domas šobrīd, kuras jums ir tiesības kritizēt un kliegt.

Nav brīnums, ka es ienīstu cilvēku sugu tik ļoti. Ienīstu un nicinu reizē, šīm emocijām vijoties. Un prasīt no manis mīlestību būtu lieki, ja ne pat apkaunojoši.

Tu neesi ļauns, tu tāds nemaz nevari būt. Neatkarīgi no tā, tu esi gots, metālists vai kāds nolāpīts, siekalains muļķis, kuram sāp dzīve tik ļoti, ka ir nolēmis atriebties. Tev nemaz nav dota sasodīta iespēja būt ļaunam. Ja tev ir vienalga par apkārtējiem, tas nekas: viņiem ir vienalga arī par tevi. Bet ja tu ar nodomu liedz palīdzīgu roku kādam, kuram to vajag un kuru vari arī izglābt, tu neesi ļauns. Tu esi gluži vienkārši nožēlojams idiots. Un ja tu gūsti baudu no mirušu, izkropļotu cilvēku bildēm, tu neesi ļauns. Tu esi tas pats idiots, kas iepriekš. Es zinu, ka es ne tuvu neesmu izteicis šo domu pirmais, bet tas ir to vērts, lai atkārtotos: tevi ir jātur badā. Jāuzspļauj. Jāspārda, jāsit, jāgriež, jāspīdzina, jādedzina un jāsaldē. Kamēr tu neesi piedzīvojis pat ne pusi no tā, tev pat nav tiesību būt ļaunam. Esmu redzējis pietiekami muļķu, kuri sevi par ļauniem uzskata. Rasistisku komentāru pilni, žultaini un pašlepni par to, ka var skatīties uz mirušiem cilvēkiem nenovēršoties. Šķiet, ka viņi vakaros satver savu daiktu un masturbē pie domas, cik neaptverami Dievam nelāgi viņi ir. Un sevi ar Sātanu vienā tronī liek. Mīlot sāpes: tās nodarīt un saņemt. Cik nožēlojami izskatās viņu acis, kad mutes šos vārdus izvemj.

Nav kara laiks. Nav bada laiks. Nav mēra, nav etniskās tīrīšanas. Nav tiesību uzskatīt, ka ir redzēta pasaules tumšā puse. Jā, urlas tevi sit. Tikai pateicies savam Sātanam, ka tiec tikai sists.

Dažreiz gribas no sirds novēlēt pazemojumu, lai atvērtu acis. Debīlo bari, kuri liekas nelāgāki par Luciferu un kāpj uz savu tēvu pīšļiem.

Dažreiz man uznāk domas, vai esmu rīkojies pareizi. Vai esmu darījis pareizi, aizejot. Atceroties mirkļus, kas bijuši. Skaisti, pat klišejīgi skaisti pie jūras. Nolāpīts, tik "skaisti," ka pat šķebina par to domājot. Kad palieku viens, man sanāk aizdomāties, kas būtu, ja būtu. Ja es nebūtu piecēlies un aizgājis. Ja es nebūtu viņu noskūpstījis uz pieres un pagriezis muguru. Un tagad, kad dzirdu viņas balsi... Viņas kustības un gaitu... Redzu tās acis, kas mani ir tik ilgi vērojušas es nodomāju tik vienu...

Paldies dievam.

Soļo tikai, ej. Un lai es esmu publiski ļaunais, tas neko nemaina. Publikai ir pašai savs, kopējs prāts, par kuru man nav jāatbild. Un arī tūkstoš cilvēku viedoklis ir tikai viedoklis. Es nedzīvoju sacensībām. Un man ir vienalga, kuram no mums iet labāk un kuram sliktāk. Un es priecājos par abu panākumiem, kā neļāvu bēdāties ne par vienu no mums.

Sievietes ļoti mīl ustādīt attiecībās savus noteikumus. Viņas sāk ar "būs tā, būs tā un būs tā." Un tajā brīdī cērt kāju pie zemes un izslej muguru. Tas viss ir ļoti skaisti. Un es izjaucu idilli. Es teicu, ka tā nebūs viss. Viņa piekrita.

Tu mainīšoties. Tas ir labi. Es tikai nezinu, kad tas notiks. Es zinu tikai to, ka tad es būšu tālu prom no tevis un tu varēsi izrādīt savu mainīto dabu kādam citam. Ak, tikai ja tu zinātu, kas ir jāmaina. Ir jāzaudē prieks par cita nelaimi. Ir jāsaprot, ka otra cilvēka atraidījums nav smieklīgs.

Jā, pie pēdējā jau esam sākuši strādāt.

Es būtu piekritis tev daudz vairāk, ja tu nebūtu izrādījusi to īpaši ļauno prieku, ka esi panākusi, ka kāds piekāpjas. Nekas tev nav vienkārši. Viss ir vai nu uzvara, vai zaude. Ja es gribēšu atvērtu logu, bet tu to gribēsi ciet, tam nebūs nekāda sakara ar temperatūru vai svaigu gaisu. Viens no mums būs uzvarējis, otrs zaudējis. Un jo vairāk tu zaudēji, jo ar lielāku niknumu devies nākošajā cīņā. Un jo vairāk uzvarēji, jo vairāk uztvēri, ka tā tam vienkārši ir jābūt. Negribēju zaudēt arī tāpēc, ka man vienmēr bija žēl noskatīties, kādu prieku tev sagādā šī milzīgās cīņas lielā uzvara.

Es varu teikt tev tikai vienu lietu. Pieskati sevi. Es zinu, ka tu man nepiekritīsi nekad, jo atkal būsi zaudējusi kaut kādu mistisku cīņu savās acīs kaut kam piekrītot. Bet tas nekas. Katrs cilvēks reiz sapinas sevī, katrs ir uzkāpis uz kalna, kurš ir pēkšņi pazudis zem kājām. Katram tik sava lieluma kalns laikam. Lūdzu, pieskati sevi. Tu vari smieties cik gribi par mani. Tu vari just savas mazās uzvaras cik vien tik vari izdomāt cīņas. Esi gudrāka, esi prātīgāka, esi atraktīvāka, skaistāka, jautrāka, sabiedriskāka un veiklāka par mani. Iegūsti jaunus draugus, ar kuriem tev ir daudz labāk kā man. Es to saku no sirds un patiesi tev novēlu, ar mazu, mazu cerību, ka kādreiz tu spēsi mani pieminēt bez naida. Nepiedod, ja nevēlies, bet saproti.

Zibeņa pērkoni. Desmitu desmitiem pāri galvai. Salāpīt var visus, tik ne to, ko esi pats no sevis noplēsis. Lai trejdeviņi zibeņa pērkoni.
Ja asaras nenoslauka, tās caur ādu iesūcas atpakaļ. Tas ir mans ceļš. Ar laiku tās vairs necenšas skriet, izvēlas riņķot tik iekšā.
Vēlreiz apvainošu dvēseles manas ziemas zādzībā.

Dzelzs kurpes, lai stabila gaita.
Naglas zolēs, lai neslid.

Nekad man nepietiks prāta skriet.

Cilvēki pārlieku bieži iedomājas, ka sērām ir jābūt... sērīgām. Nav tiesa. Saule māk skumji sildīt un maigs pavasara vējš spēj apsaldēt sirdi. Visskaudrākā lieta ārā var būt koka pumpurs. Varbūt ziema nāks tagad tikai pie manis.

Lai zibeņu pērkoni. Salauzt man vairs var tikai kaulus.

Mainīšanās
Cenšanās
Saprašana
Pārliecinātība
Var mēģināt visu vēlreiz.

Nekad nebūtu domājis, ka es kādreiz būšu šādā situācijā. Nekad nebiju domājis, ka mani jebkad skars pašlaik notiekošais. Tieši formā, kas ir tagad. Kaut kā vienmēr ir licies, ka mani neskars šādas lietas un ka visas šīs emocijas un vēlmes aizies garām. Laikam jau liktenis vienmēr tura saujā pārsteigumu devu, kuru iebarot neticīgajiem. Bet es turpretim...

Nemainīšos.

Un nemaz arī netaisos. Jo es to nemāku, un, atklāti sakot, man pat nav ne mazākā vēlme iemācīties. Lai mainās tie, kuriem tas pieder. Bet ne manis dēļ. Piekāgoties man - tā ir viena liela muļķība. Tas ir kā dzīves atmešana un tās ielikšana spainī, kuru ielaiž akā. Neesi muļķe. Tev ir viss, lai ietu uz priekšu. Tas, ka es tavas notis nenovērtēju, nenozīmē, ka citi tās par skaistām neatzīs. Tev ir visas sievietei vajadzīgās īpašības. Tikai tās neder man, tas arī viss. Es zinu, ka cilvēki varētu vēlēties mani nosodīt, kamdēļ es vispār ko tādu atraidu. Par laimi man nevienam nekas nav jāskaidro. Tik tev. Un es to mēģinu. Kad es skaidroju tev visu, tu mani sauc par jūtīgu. Kad par muļķi tevi nosaucu, tad par gudru mani pataisi. Kad aizdegos un dzenu prom, tad manī spēku, kaislīgumu saskati. Es nemāku ar tevi runāt, nudien.

Es nemīlu.
Es nemainos.
Es neesmu iejūtīgs.
Es dzeru.
.........

Es nemaz neuzskaitīšu savus "Es." Tāpat citi zina. Šādi turpinot, tu paliksi pie kāda, kurš nenovērtē un sit. Es nemāku nest tādu atbildību, kā tu.

Parasti es lāpu. Parasti es esmu tas, kurš uzklausa stāstus un vienmēr ir malā. Negribu, ka reiz kāds vecs muļķis sēdēs pie viskija glāzes un ar viltotu interesi klausīsies, kā tu stāsti viņam par savu pirmo Pierro, kurš saplēsa.

Sēdēju uz soliņa, galvu atspiedis.
"Kādas skaistas debesis šovakar. Mēness augšā, debess gaiša. Tur re, kur saule norietējus' ir vēl gaišāks."
Nedaudz izrauts no savām domām es pacēlu acis augšup un kaut ko piekrītoši noteicu.
"Žēl tik, ka zvaigznes nevar redzēt. Kad es sēž' vakros laukos ārā, tad gan zvaigžņupilna debess."
"Zvaigznes laikam jau nav pilsētniekiem domātas. Pilsētniekiem reklāmu un afišu gaisma," teicu, īsti nezinādams, tas ir vietā vai nē, jo es pavisam nezināju, kā lai runā.
"Nu tā jau laikam ir." Vecā vīra balss bija tik nomierinoša un patīkama, ka iekšā uzradās smaids. Tik pēc mirkļa ievēroju, ka tas smaids iekšā ir radījis smaidu uz sejas, ne otrādi. Bet ne smaidu, kurš atklāj zobus vai smaidu, kurš parāvis ir tik mutes kaktiņu uz augšu. Smaidīgu smaidu. Atlaidos atkal pret atzveltni.
"Šijos laikos gan daudz visumā tie cilveki tiek sūtīti. Nu tie lidotāji uz visumu."
"Kosmonauti."
"Nu ja. Sēžu es ar, vakarā skatos - viens pēc otra gaismas griežas. Tad strauji strauji pāri visam. Nudien daudz."
"Viņi zvaigznes aizvieto," teicu sasmejoties.
"Tā jau laikam ar ir," vīrs pabeidza sarunu un turpinājām klusēt.

Tik neierasta sajūta. Tik savādi bija vienkārši uzzināt, ka laukos zvaigžņu ir vairāk un ka kosmosā ir daudz cilvēku. Un neviens man neko neprasīja. Neviens neko nesūdzēja un nestāstīja. Un nevienam nebija nekas jāpierāda. Veci cilvēki māk runāt.

Atraidīja manu palīdzības piedāvājumu aiz viena gluži vienkārša iemesla.

Es esmu neglīts.

Nebiju domājis, ka tas traucēs pieņemt palīdzību, nudien.

Nav otra tāda sajūta, kā turēt reiz izvarotas, kailas sievietes drebuļus nakts vidū.

"Man divus litrus asaru," teica Džefs nometot saņurcīto banknoti uz letes.
"Vai tad atkal?" Izbrīnā noprasīja aptiekārs un sāka pārskatīt plauktus.
Nevīžīgais viesis atbildē tiaki kaut ko zem deguna norūca un pārvilka cepuri vairāk pār acīm.
"Zini, Džef..." nedaudz ar rūpēm aptiekārs iesāka nolikdams uz galda papīra turzā ieliktu burku, "Es nezinu, vai varu ļaut tā tam ilgi turpināties. Es nezinu, kas tev tā par savādu atkarību, bet mani, kā ārstu tas sāk pat nedaudz uztraukt."
Nesaprotama ņurdoņa pavadīja burkas ievietošanu somā un tā izdvesa nodevīgi dzidru skaņu.
"Džef, tu zini, ka asaras kopā ar viskiju ir bīstamas."
Soma tika aizpogāta bez atbildes un sāka virzīties uz durvju pusi.
"Džef!" sauca balss pāri visai aptiekai, "Džef! Tev ir pēc iespējas ātrāk jāatrod kāds. Ilgi es tev neļaušu šīs asaras pirkt. Tev ir jāatrod kāds, kurš dāvās tev tās pats!"
Durvis aizvērās. Aptiekārs paburzīja rokā uz letes nomesto papīrīti, noslaucīja ar to burkas atstāto mitrumu uz letes un iemeta nelaimīgo banknoti kasē.

Uzmanies no tā, ko tu vēlies kā no pašas uguns. Dievam ir nelāga humora izjūta. Tas to varbūt ar piepildīs.

Un, ja kādreiz prasi dievam kādu, kuram tur rūpēsi, neaizmirsti paprasīt, lai tas viņš rūp arī tev. Citādi tā būs lieki vējā izmesta vēlme.
Nevēlies, lai tevi izglābj, bet vēlies spēku, ar kuru izglābt sevi.
Nevēlies mīlestību, bet vēlies kļūt mīlams.
Nevēlies mantu, bet prātu, lai spētu to dabūt pats.

Nevēlies nekad otra cilvēka. Piesaukts cilvēks ātri nevēlams kļūst.

Esmu to visu dzirdējis. Esmu dzirdējis stāstus par rūgtu dzīvi, ka varētu piepildīt pilnu kausu. Es zinu tevi, cietuma cilvēk, vārda vīr, bāra bērns, grēcīgais slepkava, dzīves nomocītais un fiziski piesmietais. Es zinu jūs visus. Es zinu kamdēļ tu esi ratos un zinu, kā tu zaudēji savu kreiso aci. Tas nebija skaisti. Nav stāstu, ar kuriem mani šokēt vai biedēt. Ar runām manās acīs pārsteigumu neiedzīt. Un es zinu, ka, caur savām ciešanām, tu esi svarīgākais un otra tāda nav. Ir grūti rast ko jaunu, ko man pastāstīt. Bet pie tā nekad nepierod. Nemūžam. Un ik reizi, kad kāds lej manās ausīs savu rūgtumu, sirds ir tik smaga, ka viskija glāzē var noslīkt.

Ziema ir beigusies, es varu atsākt ar jums runāt.