pierro:

Ir gadījies, ka sapnī neredzi kādam seju, bet zini, ka tas ir tēvs, brālis, skolotājs, darba biedrs? Varbūt, ka seju neredzi, jo kāds cits šobrīd skatās tavu sapni un izpilda tevis iedalīto lomu.

Dubļi visapkārt un drēgns gaiss. Pretīgi salda smaka gaisā, kas neļauj sirdij pukstēt, jo tā zin iemeslu. Rokam, cik ātri varam. Viss, kas tev jāzin, ir fakts, ka ir jārok bedre. Ir jārok savs kaps. Un ātri un nekavējoties. Sirds dauzīšanos noslāpē tikai saldi pretīgais līķu aromāts. Es nepaspēšu, es to vien redzu. Norāvis kasku roku ātrāk, metot dubļus pa gaisu. Visi rindā, visi rok bedres. Pēc skatiena pa kreisi ieraugu, ka blakus esošajam nav ķiveres, viņš rok rokām. Nepaspēs. Nekādā gadījumā nepaspēs. Bet es nevaru palīdzēt, jo pašam vēl par īsu. Un tur nu tā nāk. Pretīgi smagā rūkoņa un dimdoņa. Ātri, kamēr vēl var, ir jārok. Kamēr vēl ir laiks. Uz apvāršņa parādas tanki, kas nesās virsū. Nabaga bērns pa kreisi kliedz un šķiež asaras. Viņš arī redz, ka nepaspēs. Kad tanki ir jau blakus, iemetos savā jaunajā kapā un turu īkšķus, ka tas būs pietiekami dziļš, kad tanks man ies pāri. Nabaga puisis pa kreisi vēl nebija izracis vietu savām kājām. Kliedzieni grauž ausis.

Viss bataljons pārvietojas uz punktu A. Ejot garām ciemam var dzirdēt, ka tur iemetušies tikko pretinieki un dzirdam iedzīvotāju kliedzienus no sāpēm, mokām un brutālajām izvarošanām. Bet mēs esam pārāk maz, lai ko darītu. Ejam gar pašām robežām un dzirdam ģenerāļa balsi: "Tas labi. Vismaz šijā troksnī mūs nedzirdēs. Un tas tāpat nav stratēģiski svarīgs punkts." Es eju garām statistikai. Es jums teikšu, statistikai sāp tik pat, cik tev, tikai miljoniem reižu vairāk. Un tapmēram tik pat reizes skaļāk tā arī kliedz.

Tik pēc trijām dienām atgriežamies šajā ciematā. Skaistu cilvēku pretīgie vaibsti guļ dubļos. Kas tos kropļojis un kā, man trūkst vārdu un drosmes skaļi pateikt. Tiek dota pavēle pārmeklēt mājas pēc pārtikas. Katrā mājā pa kareivim. Tik viens, kurš visu laiku saucies par Ozoliņu uzstāj, ka pārmeklēs vienu patālu māju, ar nosaukumu Kalnbērzi. Tā nu ir uzzināts viņa īstais uzvārds un tiek liegta iespēja tur iet. Katrs, kurš iznāk no kādas mājas ir zaudējis daļu savas dvēseles un mēģina piepildīt trūkstošo vietu ar atrasto škidrumu pudelēs. Bet nereibst neviens. Naids un adrenalīns neatļauj reibt. Tas viss nāks vēlāk. Viens vīrs, piebeidzis savu pudeli, nejauši apskata svešvalodā drukāto etiķeti un ar visplosošāko kliedzienu triec pudeli pret sienu. Un tikai nakts vidū, kad visi jau aizgājuši gulēt, nometni pāršalc Kalnbērza kliedzieni mežā. "Nogalinājuši sauli! Viņi ir nogalinājuši sauli!!" viņš nepārstāj kliegt un attālināties no mums uz ienaidnieka frontes pusi. Šeit mēs vairs nevaram nakšņot, ir jāpārvietojas.

Ierodamies nakts vidū miermīlīgā, vēl neskartā ciemā pēc pārtikas. Visi mūs zin. Vīri mums pievienojas. Viens 16 gadīgs puisis ar nostājas aiz muguras. Māte mēģina viņu atrunāt ar raudām un kliedzieniem. Pāris vīru viņu pavelk nost un noliek uz soliņa. "Bet viņš taču ir tikai bērns!" viņa izkliedz no krūtīm. "Nekas," es nosaku, ar visu pulku pazusdams mežā. "Tad norīkosim viņu šaut citus bērnus." Ir svarīgs katrs vīrs, katra aptvere.

Es negribu šonakt likties uz auss un aizvērt acis. Es dzeršu, līdz tās atkal aizkritīs pašas un neredzēšu neko.