Mūzika nedrīkst tapt diskam. Tā nedrīkst tapt ierakstu kompānijai un radio.

Mūzika - tā top laikam un vietai. Cilvēka attēlojums par vietu, kur viņš atrodas un kas viņu aptver. Tirgus laukumā var būt ap 300 cilvēku. Tās ir 300 dziesmas. Lielākā daļa varbūt vienveidīgas un līdzīgas, bet starp 300 cilvēkiem obligāti būs kāds slims. Ne-normāls. Starp šiem palikušajiem 299 būs kāds, kurš ir dzīvojis līdzīgu dzīvi. Viņš sapratīs. "Savējie sapratīs."

Es laikam nekad nesapratīšu radio dziesmas. Par naudu, par mīlestību un par vasaras pludmali. Es neesmu šīs dziesmas dzīvojis. Un es nekad neprasu nevienam, lai viņš būtu dzīvojis mani. Tas ir labi, ja mana mūzika nepatīk. Tas ir labi, ja patīk vasaras pludmales volejbola mūzika.

Mūzika ir laikam un vietai. Var kāds apgalvot, ka man nav gaumes izjūta, jo es neklausos vienu stilu visu laiku. Es arī neprotestēšu. Džezs, blūzs, agresīva industrija, horror hip-hop, trash metal, Drum and Bass - tas viss man der, ja jūtos tā.

Reperi karo ar metālistiem un metālisti nodirš "saldos." Viens otru ienīst, jo tā vajag. Dažādas dzīves ir savākušas kopā tieši šāda rakstura cilvēkus vienā grupā un vienojusi ar dziesmu. Tad piedomāts ģērbšanāš kods, lai varētu viens otru atpazīt un kopīgi ienīšt pārējos. Stils - augstākā kulta lieta, kura tagad ir Dieva vietā kā popkultūras cienītājiem, tā arī neformāliem. Kuri sen jau vairs nav neformāli. Būtu man teikšana, atgrieztos pei cilšu likumiem - vari vilkt tik asmeņus uz kakla, cik cīņas esi izcīnijis un tik platas bikses, cik daudz vinčesteru jāslēpj. Man nekad nav bijis stils un nekad arī nebūs. Man ir piedrāzt, vai pie melna krekla der lakas kurpes vai jāvelk botas. Savu sakāmo varu pateikt acīs, man nav tas jāieģērbj reklamētās drānās.