(no subject) @ 12:52 am
Ir grūti, sēžot naktī uz trepēm, mēģināt ieskaidrot atkal kādam noklīdušam sunim, ka tas nevar nākt iekšā. Tas klusu sēž man blakus un, kā redzu, nesaprot ne vārda. Man pieceļoties arī raušas kājās un, redzot manu skatienu, lūdzoši smilkst. Ir grūti ar tevi, manis nelūgtais draugs.
Es nedrīkstu jūs laist iekšā.
Kamdēļ cilvēki dažreiz uzskata par baudu klejojošiem suņiem uzsvilpt? Vai tā viņi pilnvērtīgāki, ka vismaz kāds tiem atsaucas? Uz to brīdi varbūt ir skaisti. Bet nav labi dot tukši meklējošai dvēselei cerību par dzīvi, ja negrasies to sniegt.
Sniegotā naktī tu sāc man zem laternām sekot. Ne saukts, ne aicināts. Tu neesi kā citi, kuri man sekojuši kopš laika, kad zaudēju bailes no suņiem. Tu ej man pa priekšu. Pats rādi man ceļu uz manām mājām. Ik sekundu esi soli uz priekšu un vienmēr uz pareizajām pēdām. Līdz stāvi pie manām durvīm, gaidot, ko jaunu. Varbūt, tu esi jau reiz pavadījis mani, tamdēļ zini, kur es mītu. Bet noteikum nav mainījušies, mans vienreizējais draugs. Tālāk, kā parasti, ne soli. Ceļa laikā es to neteicu, jo cerēju, ka sapratīsi pats.
Nedomā, ka es nedzirdu tavus smilkstus aiz durvīm nakts garumā. Es zirdu tos pat ļoti labi. Bet nekas. No rīta tie būs mitējušies un tu būsi prom. Pie rīta jūs vienmēr mitējaties.