pierro:

Aizlīdu aiz koka žoga un lūkojos uz veco ēku. Izdegusi. Izdegusi tā kārtīgi. Cauri sniegam izbrienu līdz logam un ierāpjos iekšā. Klusu tur pastaigāt nevar. Viss piebiris ar apmetumu. "Rentgens" ir rakstīts uz tuvākajām durvīm. Eju tālāk, cauri istabām, kuras visas pamestas un tukšas. Dzird tik tavus soļus. Visas pamestas ēkas kutina prātu. Jūs to zinat? Tad pastiprināti var redzēt halucinācijas un biedus. Nostājies pie sienas un lūkojies uz visu apkalpojošo personālu, kurus tavs prāts atdzīvina gaiteņos. Tie stumj pacientu gultas un savā starpā pamāj viens otram ar galvu. Vada savu ierasto dienas ritmu, ar mirušiem, un, vēl tikai ceļā uz šo stāvokli, cilvēkiem. Pēkšņi, blīkšķis. No loga puses, pa kuru es ienācu. Es strauji paskatos tajā virzienā, kaut starp mani un logu ir vairākas istabas. Tā izdara arī visi iedomu cilvēki man apkārt. Otrs blīkšķis. Visi cilvēki man apkārt steigā pazūd. Esmu viens izdegušā slimnīcā. Vismaz tā man gribētos domāt. Sastingums. Soļi. Strauji soļi uz manu pusi. Mana apziņa izslēdzas. Paliek tikai izdzīvošana. Nu daudz cilvēki tur ir miruši, kamdēļ lai es nebūtu viens no tiem? Tādēļ, ka mani neārstē. Lūk, tas arī ir iemesls, kamdēļ vēl esmu dzīvs. Galvā sekundes laikā pavīd domu gājiens. "Es istabā, man aiz muguras, redzēju putnu pēdas uz grīdas. Tas nozīmē, ka tur jābūt sniegam. Ja tur ir sniegs, tad tur ir vaļā logs." Tajā mirklī jau metos pretī soļiem, kuri nav mitējušies, pacērtos pa kreisi un izlecu pa logu. Esmu jau pārmeties pāri koka žogam un stāvu neitrālā zonā. Sirds ir apmulsusi, tā nezin, pamirt, vai strādāt divkārtīgi. Lūkojos uz slimnīcas logiem. Augšējā stāvā, milzīgā ātrumā liels vīrs, garāks par diviem metriem, apdedzis un driskās nozib gar logiem. Es saprotu, ka tas nav iespējms, jo pa vidu ir sienas. Neviens monstrs nevar tā kustēties. Tikai tas, kuru rada mans prāts. Ar acu kaktiņu redzu, ka man blakus stāv sieviete ar ratiņiem, kuru pirms tam nebiju pamanījis. Tā mulsi skatās, pārmaiņā uz mani un uz graustu. Saprotu, ka lai izkļūtu no situācijas, man viņai jāuzsmaida. Savelku seju smaidā un pavēršu to pret viņu. Vieplis, noklāts bailēm un ar reti pretīgi paceltiem mutes kaktiņiem palūkojas jaunās mātes sejā. Tā salecas un nodur skatienu.

Kāds varētu teikt, ka soļi bija tikai manas halucinācijas. Ja tā, tad kamdēļ viss iedomātais slimnīcas personāls arī tam pievērsa uzmanību?

Šeit atrodas moralizējoš kopsavilkums, kuru izdomā katrs pats.