Vai jums kādreiz nav ienācis prātā, vai ir krāsa, kuru neesat redzējuši? Ne tonis, bet krāsa.
Es to esmu atradis. Ieskatieties sevī dziļi iekšā meditācijas laikā. Jūs redzēsiet zilas, zaļas, dzeltenas vai melnas krāsas.
Tas ir kā biezs šķīdums, kā naftas pile, kas maina krāsu un formu. Es redzu formu, bet neredzu tā krāsu. Tas no mazas piles pārveidojas par asu ezi un tālāk par nevienmērīgu kubu. Plūst un mainās. Un pieņem lillā, sarkanu, tumši zilu un pelēku krāsu. Kā nu kuru reizi. Bet dažreiz, tas paliek tādā krāsā, kurai vārdu nezinu. Tas nav sudrabs, nav arī eļļas krāsa. Kā lakoti melns, kā spīdīga kaķa mugura. Bet to krāsu nevar notvert, lai definētu, jo tā tūlīt nomainas uz ko pavisam citu. Bet, lai arī cik mainītos, tā paliek par vienu un to pašu krāsu. Tikai tonis nomainas. Ne no gaišāka uz tumšāku, bet kopā ar formu.

Ar katru reizi, kad aizveru acis, es redzu bildes. Es redzu kroplus cilvēkus, redzu groteskas un sireālus veidolus. Un tūlīt pat atveru acis un ļauju tiem aizplūst atpakaļ zemapziņā. Aizvēru acis un kliedzošs klauns metās man sejā. Ar spēku tās atrāvu un nogulēju uz muguras, bez vēlmes aizmigt. Un ir tādi tematiskie vakari. Citreiz tās ir sievietes, citreiz slimnīca, citreiz karalauks, bet parasti cirks.

Aizver acis un tu redzēsi, par ko tu tagad domā to nezinot. Iedomājos, ka vajag piemēru. Tikko man acu priekšā jūra ar kuģi pārveidojās par smejošu klaunu. Neorģināli, atzīstu, bet nekas. Pēc minūtes būs kas cits.