Man ir viens jautājums visiem un nevienam.

Kā tas nāk, ka man ar tēvu, ar kuru es esmu runājis ļoti maz, mirklī, kad tomēr sākam runāt, sakrīt viedokļi it visur? Man pat bija nedaudz bail izteikt šo viedokli, bet tomēr uzdrīkstējos: "Zini... Man liekas, ka nogalināt kretīnu nav noziegums."
"Itin nemaz. Tas ir pakalpojums cilvēcei." Viņš atbildēja.
Sajūta ir savāda. Jebkurš no politkorektajiem impampiņiem raudātu spilvenā, dzirdot, ka kāds tā var pateikt. Bet mans tēvs pasaka to, ko esmu domājis, bet neesmu pateicis. Tas sāk nedaudz pat biedēt. Kā tas nāk, ka cilvēks, no kura es visu mūžu esmu uzmanījies un uz kuru esmu raudzījies ar neuzticību domā tieši tā, kā es. Pat par tādiem sīkumiem, kā par idiotu dzīvībām.
Iedomājaties, ja vienu brīdi jūs sāktu saprast, ka pasaule neriņķo aps sauli, bet tā riņķo tieši ap jums. Tā ir neticība. Tas ir prāta sajukums. Tajā mirklī ir jāizdzēš krietna daļa iepriekšējās pieredzes. Tajā mirklī ir jānoslīcina viss, ko esi jebkad zinājis un jāsāk slepus ienīst skolotājs. Tas, kas ir to jums mācījis. Un tikai tad jūs ieraugat tā subjektīvos mērķus un vēlmes.
Ar visjokainākajām sajūtām sirdī man nākas atzīt vienu faktu - es neienīstu savu tēvu.